/ Uzrakstīts 2005. gadā /
Pie naktsgaldiņa nekustīgi sēdēja jauna meitene, un mulsi vērās spogulī.
Pēc dažiem mirkļiem Zanei jākļūst par precētu sievu, par Skanstes
kundzi, un šis fakts nepārprotami biedēja jauno meiteni, un arī dīvaini
satrauca. Vēderā dīvaini kņudēja, itkā tur dauzītos vesels bars tauriņu,
cenšoies izlauzties brīvībā. Neziņa par to, kāda būs jaunā dzīve ar
vīru Zani pavisam bija izsitusi no līdzsvara. Iegrimusi pārdomās un
atmiņās par viņu pirmo tikšanos, viņa vairs neizjuta realitāti.
Sarunās ar draudzenēm Zanei bieži vien nācās klausīties atziņās, ka
vienīgais un pozitīvais moments laulībā ir pavisam legāls un drošs seks
ar vīru jebkurā diennakts laikā, un pašiem savā dzīvoklī.
Runas par seksu Zani stipri satrauca, jo atšķirībā no draudzenēm, kurām
vienmēr bija aktuāla problēma, kur atrast mierīgāku stūrīti, lai
pamīlētos ar kārtējo pielūdzējo, viņai bija svešas. Ja neskaita maigo
mīlināšanos ar Oskaru, viņas topošo vīru, Zane joprojām bija nevainīga.
Savos divdesmit gados ironiskā kārtā Zane vēl nebija mīlējusies, lai gan
iespēju un iemeslu ir bijis gana daudz. Reizēm, pēc trakulīgām
ballītēm, kurās ticis arī dzerts visdažādāko kokteiļu, Zane kāda
kavaliera pavadībā streipuļoja mājup, ik pa laikam “aplaimojot” kādu
krūmāju vai vienkārši ietves malu ar sava kuņģa saturu. Laikam jau šis
skats nevienam līdzšinējam viņas kavalierim nebija liecies aizraujošs
vai aizkustinošs, jo tikuši līdz Zanes namdurvīm, puiši žigli nozuda uz
neatgriešanos, pat nepajautājot telefona numuru.
Ikreiz, pamostoties pēc šādām nakts uzdzīvēm, Zane ļoti labi saprata
cilvēkus, kuri tikko pamodušies no komas stāvokļa, un meklējot
ledusskapī kādu vēsāku un atspirdzinošāku dzērienu, pie sevis murmināja:
“Nekad vairs…!”
Vienā no šādām ballītēm Zane arī bija iepazinusies ar savu topošo vīru.
Viņa ar draudzenēm kādā piektdienas vakarā bija devusies izdejoties uz
viņām zināmo klubiņo, kad pie kāda galdiņa uzmanību piesaistīja jautra
puišu kompānija. Pēc pāris izmestām asprātīgām frāzēm abas kompānijas
jau bija apvienojušās.
Zani mājup pieteicās aizvest Oskars, kurš bija atbraucis ar savu
automašīnu, un visu vakaru apzinīgi nelietoja alkoholu. Turpretī Zanei
nebija nekādu ierobežojumu, arī visas apņemšanās pačibēja jau pēc pirmā
kokteiļa, tādēļ mājupceļš meitenei atkal izvērtās par mokošu pasākumu.
Abi jaunieši bija nobraukuši tikai nelielu ceļa gabaliņu, kad Zanei
uzmācās jūras slimība, un pa tikko pavērtam durvīm visā godībā laida
laukā daļu izdzerto kokteiļu. Šajā reizē meitene netika mājās uz savām
kājām, Oskars viņu bija ienesis mājās, un saudzīgi apguldījis gultā.
No rīta Zani bija pamodinājis durvju zvans, un vēl pusnemaņā viņa
dzirdēja, kā viņas māte ar kādu sarunājas priekšnamā, un jau tūliņ pie
viņas istabā ienāca Oskars, smaidošs un omulīgs. Sakrāvis uz galda
minerālpudeles, sulas un citronus, viņš bija ķēries pie viņas
reanimēšanas, kura viņam tīri labi arī padevās, bet Zane tikai
paklausīgi un pagalam nokaunējusies pildīja visus Oskara norādījumus.
Pāris reizes gan meitenei nācās visu ārstniecisko šķidrumu laist tualetē
atpakaļ, bet pašsajūta atgriezās manāmi ātrāk, kā citas reizes.
Skaļi klauvējieni pie dzīvokļa durvīm atgrieza Zani īstenībā, un jau
tūliņ viņas istabā iespurdza draudzenes, skaļi klaigājot un smejoties.
Bija pēdējais laiks doties teikt “jā” vārdu ar visām no tā izrietošajām
sekām.
Visu vakaru Zane ar savu jauno vīru vēroja vedēju enerìisko darbošanos,
kuri neļāva viesiem pat kārtīgi paēst, iesaistot tos visādās ēverģēlībās
un pasākumos. Kādā mirklī Oskars viegli piekļāva Zani sev klāt, un
iečukstēja ausī viņai tikai pāris vārdus: “Paldies par “jā”, dārgā!”
Zane tikai mulsi smaidija, un viņai kļuva vienkārši silti ap sirsniņu.
Dodoties uz savu istabu, nogurusi no dienas pārdzīvojumiem, Zane ar
satraukumu iztēlojās, kāda būs viņu pirmā kāzu nakts. Skatoties daudzās
filmas ar mīlas ainām, viņa ne reizi vien bija iztēlojusies sevi kādas
varones vietā, un tagad viņa alka tuvības ar savu vīru.
Tomēr, lai arī cik maigs un iejūtīgs bija viņas jaunais vīrs, Zane pēc
pirmās kopīgās nakts jutās vīlusies. Viņa nebija piedzīvojusi ne tuvu
tos skaistos mirkļus, par kādiem tika stāstījušas viņas draudzenes, jo
viņai bija sāpējis. Arī nākamās tuvības reizes bija nepatīkamas, bet ar
katru reizi Zane jau jutās daudz labāk, bet tomēr tas nebija gluži tā,
kā viņa to bija iztēlojusies. Lai arī sadzīve ar Oskaru bija harmoniska
un lieliska, Zane gaidīja no viņa kādu neprāta dzirkstīti, kādu traku
izdarību. Diezgan bieži viņas vīrs pārradās mājās no darba saguris un
morāli iztukšots, bet viņš nekad neaizmirsa viņu samīļot, un Zane par to
jutās pateicīga, un pretī viņš no Zanes saņēma tikpat daudz, un vēl
vairāk mīļuma un gādības. Oskars bieži brauca garākos komandējos,
saistītos ar darba darīšanām, un tad Zane ar draudzenēm mājās rīkoja
mazas svinības, vai arī viena pati klusām pie televizora grima svešu
cilvēku kaislībās. Zane ilgojās pēc ballītēm, kurās ar draudzenēm agrāk
trakoja uz nebēdu, un tikai dažreiz viņa ar vīru piebiedrojās viņas
draudzenēm mazajā klubiņā.
Oskars neliedza Zanei izklaidēties arī vienai ar draudzenēm, un kādā
viņa prombūtnes laikā Zane piekrita uzaicinājumam, lai dotos uz kādām
viesībām, kuras rīkoja viena no viņas draudzenēm. Jau saposusies
promiešanai, Zane vēl tikai mirkli pastāvēja spoguļa priekšā, un nedaudz
šauboties, novilka no pirksta laulības gredzenu, atstājot to uz
naktsgaldiņa. “Tā tomēr būs brīvāk,” kā taisnojoties, Zane sev noteica,
un jau nākamajā mirklī viņa tika izrauta laukā pa dzīvokļa durvīm,
skaļām čalām un draudzeņu smiekliem skanot.
Kā jau visos saviesīgos pasākumos, arī šajā ballītē valdīja jautra un
skaļa atmosfēra. Jau pēc neliela brīža kāds jauns vīrietis nepārprotami
izrādīja interesi par Zani, un pēc mirkļa viņa jau ļāvās jautrām dejām.
Apskurbuši no dejošanas vairāk, kā no izdzertā vīna, Zane ar svešo puisi
maz pamazām sāka nošķirties no skaļās kompānijas, līdz jau atradās
draudzenes guļamistabā. Zane ļāvās svešā vīrieša glāstiem un
kaislīgajiem skūpstiem, viņai tie patika. Viņa sevī juta augam iekāri
pret šo vīrieti, un pati jutās tik pat iekārojama…
Vēl nepaguvusi atgūties no tikko piedzīvotajām trakulīgajām kaislībām,
Zane domāja par savu mīļo un maigo vīru. Pavērusies uz svešā vīrieša
pievērtajiem plakstiņiem, ieklausoties viņa joņojošajā sirdī, Zane
smaidot pie sevis klusām noteica: “ Tie nav ragi, dārgais!”
Par šo sānsoli Oskars nekad neuzzināja, toties viņu abu attiecības
ieguva jaunas kvalitātes. Tagad Zane beidzot bija sajutusi, ko var
sagaidīt no sava vīra, un viņa arī zināja, kā to panāks.
(14.09.2005)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru