Par sievietēm...

/Uzrakstīts 2005. gadā /

Vēl bija pavisam agrs rīts, kad no miega mani iztrūcināja savāds troksnis. Pataustīju blakus spilvenu un secināju, ka mans vīrs jau ir piecēlies, un pošas uz darbu. Vēl lāgā neatmodusies, piečāpoju pie vannas istabas, un caur durvīm izdzirdēju vīrieša kluso pukošanos par kaut ko sasodītu. Pavēru durvis, un sastapu vīra nelaimīgo acu skatienu. Mans vīrs stāvēja pie plauktiem, nokrautiem ar kosmētikas un dušas piederumiem, un lasīdams pa grīdu izbirušās tūbiņas un kārbas, centās tās sabāzt atpakaļ plauktos.
-Es tikai centos izzvejot savu nelaimīgo bārdas dzenamo un putas, kad tavas bundžas grabēdamas bļamm bļamm visas viena pēc otras gāzās man virsū… - taisnojās mans cienītais, tajā pat laikā kā akrobāts cenšoties sarindot uzreiz kādas sešas tūbiņas ar manu kosmētiku atpakaļ plauktos.
Aizvēru durvis, un lēnām čāpoju atpakaļ uz gultu, jo līdz mana darba sākumam bija vēl gana daudz laika. Kad jau biju gandrīz iemigusi, izdzirdēju vīru paveram guļamistabas durvis, un klusām čukstot:
-Vēl guli? – viņš pajautāja, un lēnām ieslīdēja istabā. Pamanījis manas puspavērtās acis, viņš tikai nopūtās. Pēc maza brītiņa vīra kungs tomēr neizturēja, un tikpat klusi man jautāja:
-Vai tu pati maz orientējies visās tajās bundžās un kārbās, ar kurām esi piebāzusi visus plauktus vannas istabā? Lai es tiktu pie sava vientuļā bārdas dzenamā, man jāizlavierē cauri taviem krēmu un losjonu, un sazin kādiem tur vēl “zaldātiņiem”… - viņš turpināja pukoties par šā rīta neveiksmi, meklēdams skapī tīru kreklu.
-Nomierinies tak, - noburkšķēju, pārvelkot segu pāri galvai. Vēl pēc mirkļa sajutu viņu rokamies pēc manis pa segu, un uzspiedis skūpstu, viņš atvadījās.
-Atā, saulīt! Līdz vakaram, - un prom viņš bija.
Viss miegs man jau bija aizgaiņāts, un lēnām cēlos augšā. Ejot uz virtuvi, pamanīju vīra atstāto mobilo. “Ko viņš bez manis iesāktu…”, atkal nopukojos, un pavērusi virtuves logu, pamanīju vīru vēl rosāmies ap mašīnu. Pametis acis uz augšu, viņš mani pamanīja, un arī mobilo telefonu, kuru graciozi turēju pastieptu rokā. Iesitis sev ar plaukstu pa pieri, viņs panācās tuvāk logam , un uzsauca, lai metu telefonu lejā. Es arī metu, un vīrs veikli to noķēra plaukstās, un nosūtījis man gaisa buču, devās uz mašīnu. Vēl pēc mirkļa viņš jau bija aizbraucis, un es lēnām ķēros pie savas rīta kafijas un cigaretes.
Atkal ienāca prātā vīra pukošanās par manām daudzajām “bundžām”, ar kurām viņš ik rītu karoja, lai tiktu pie sava bārdas dzenamā, un atkal sapīku. Šodien noteikti nebiju savā labākajā omā! Bet kādā omā gan staigātu vīrieši, ja ik dienas viņiem būtu jārūpējas par veselīgu un tvirtu sejas krāsu, neskatoties uz bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu? Pilna pasaule, nē, pat mūsu pilsētele pilna meitenām, sievietēm, smukām kā pērles, kuras pūlas nopulēt sevi viena par otru spožāk, lai izdzīvotu lielā konkurences tirgū, kad tajā pat laikā vīrieši nemēdz īpaši iespringt, lai izceltos uz pārējo fona. Un nav jau vajadzības, jo tāpat taču kādai viņš būs gana labs, jo skaistu sieviešu ir vairāk, kā vizuāli pievilcīgu vīriešu. Ko viņi sacītu par regulārām depilācijām, lai tik mūsu kājas un citas ķermeņa daļas nelīdzinātos neandertāliešu ķepām?
Kāds mans sens paziņa reiz izteicās, ka nav nekā jaukāka, kā būt sievietei! Būdama jauka sieviete, viņam piekritu, zinot arī viņa nemirstīgo klasiska ērzeļa slavu.
Bieži esmu dzirdējusi gan savu vīru, gan citus vīriešus šausmās pārvērstam sejām sakām, ka sievietes ir trakas vai mazohistes, ja jau ir gatavas bez jebkādas narkozes raut laukā spalvas no visām iespējamām ķermeņa vietām. Vienmēr esmu klusi pie sevis smaidot atteikusi, ka ne jau trakas mēs esam, bet gan stipras, skaistas un drosmīgas! Un mazohisti mēs esam visi – ja jau ar sāpēm esam nākuši pasaulē, lai turpinātu šīs pašas sāpes izbaudīt uz savas ādas visas savas dzīves garumā. To visu mēs darām, lai kaut nedaudz izpelnītos vīriešu uzmanību, un gaidām, lai kaut ko vīrieši ziedotu arī mūsu labā, lai viņiem veltītā uzmanība un laiks būtu kaut nedaudz līdzvērtīgi!
Pēc pēdējā kafijas malka sajutu, ka nu manī sāk augt dusmas uz vīriešiem, bet īsti vairs nebija laika dusmoties, jo bija laiks doties uz darbu. Vien prom ejot pie sevis nopūtos un klusām nolādējos:” Stulbie vīrieši!”
Uz ielas manu uzmanību piesaistīja kāds pāris, un atkal nācās pavīpsnāt. Slaidā dāma diezgan īsos svārciņos un jaukā pusmētelītī žiperīgi vilka sev līdzi pelēku mazu vīreli, kurš ar ilgu pilnām acīm vērās uz “Balzama” veikala skatlogiem, un ejot garām spēļu automātu klubam, vispār bija gatavs apraudāties. Kundzīte pat nemēģināja pievērst uzmanību vīra žēlajiem skatiem, vien stiprāk iebukņīja šim sānos ar elkoni, lai iešana būtu ātrāka. Atkal atcerējos šā rīta pukošanos uz visu vīriešu dzimumu, un tik pat sērīgu dūšu devos tālāk.
Kad jau pusskriešus pa parka celiņu klidzināju darba virzienā, izdzirdēju kādu svilpjam, un jau drīz vien man pretī izskrēja kāds subjekts, nepārprotami “iestidzis” saldajos astoņdesmitajos, vien piemirsis, ka bioloģiskais pulkstenis gan nekur nav bijis iestrēdzis! “Ak mans dievs!”, vien paguvu pie sevis klusībā nošausmināties. Kā brīnumā vēros vīrieša platajā un nekaunīgajā smaidā, kurš nekautrējās atklāt savu zobu retās rindas. Tad pamanīju viņa kroņa numuru – līdz pleciem pakausī garos taisnos matus, bet priekšpusē nepārprotami lokotas vai ilgviļņotas sprogas. Pat neieklausoties vīrieša stāstījumā, centos viņu apiet ar līkumu, laikam jau vairāk vairoties no spirta dvingas, kā paša vīrieša. “Nu veči! Toties kas par pašapziņu…”, vien spēju nodomāt, kad prātā atkal ieskrēja doma, ka gan jau kādai arī šis tipiņš ir viņas sapņu vīrietis, jo mums taču katrai ir savi mērķi un etaloni, katra savu kārti cenšas spraust tik augstu, cik augsta ir katras pašapziņa, pašvērtējums, nospraustie mērķi un sapņi. Ik pa laikam man arvien biežāk pēdējā laikā nācās secināt, ka jaunības maksimālisms man laikam jau zudis, jo arvien biežāk pieķēru sevi, ka man patīk dažādu tipu vīrieši. Galvenie kritēriji tomēr vēl bija, jo arī sev vēl neļāvu gluži vaļu. Man vīriešos svarīgi bija, lai viņš nebūtu morāls kroplis, lai būtu ar kaut kādām ambīcijām, lai dzīvē viņam būtu kaut neliela gribēšana sevi pierādīt, lai viņš kaut nedaudz būtu vizuāli izskatīgs, interesants sarunu biedrs… Lai arī esmu precēta dāma, kā diabētiķis bieži vien mieloju acis ar saldumiem, zaglīgi pētot mani interesējošus vīriešus.
Tā domās ieslīgusi, stāvēju pie gājēju pārejas, gaidot, kad beigsies mašīnu straume, lai pārcilpotu pāri ielai. Pēkšņi kāds vieglais auto piebremzēja, un īsi pasignalizēja. Es devos pāri ielai, un pametusi acis uz vadītāju, pamanīju pie stūres zolīdu sirmu kungu sūtam man gaisa buču. Es pasmīnēju, un sajutos ļoti labi! Ja jau uz ielas vēl arvien apstājas mašīnas, un tajās sēdošie vīrieši sūta man bučas, tad ar mani tik traki vēl nav, vēl varu dzīvot mierīgi!
Iecilpoju birojā, un mazajā garderobītē jau kāru vieglo mētelīti uz pakaramā, kad ienāca kolēģis, un uzmetis man skatu, smaidot tik noteica:
-Šodien būs ellīgi jauka dieniņa, un tu arī varen labi šodien izskaties!
Nu jau pavisam starodama sēdos pie sava darbgalda, jūtot sevī jaunus spēkus, un ķēros pie darba. “Cik tie vīrieši tomēr ir jaukiņi! Un daži pat tīri smukiņi…”, vēl nodomāju, metoties ar jaunu sparu iekšā dokumentu kaudzē.
Tādas nu mēs esam, tās sievietes! Katra ar savu kreņķi, katra ar savu niķi, katra ar savu attieksmi pret dzīvi, pret vīriešiem, katra ar savu mainīgo garastāvokli. Tādas nu mēs esam, jaukās būtnes!!!
Vakarā pēc darba iegāju kādā mēbeļu veikalā, un nopirku vēl vienu sienas skapīti vannas istabai. Lai jau vīra kungam ir mierīgāks prāts no rītiem, un lai viņš netraucēti varētu sadzīt rokās savu vientuļo bārdas dzenamo aparātu, un nav vairs ik rītu jārībina no plauktiem lejā manas bundžas un krēmi.
(07.12.2005)