Modinātājs telefonā jau trešo reizi spiedzīgi mudināja kāpt laukā no
gultas un doties pildīt savus darba ņēmēja pienākumus, bet es joprojām
nespēju saņemties un atstāt silto gultu, vēl kaut minūti gribējās
laisties sapnī un baudīt miega atbrīvotību. Draudzene samiegojusies un
dusmīgi pavērās manī caur pusatvērtajām skropstām, un pametusi uz manu
pusi brēcošo telefonu, iedunkāja man sānos un klusām nošņācoties,
pagriezās pret sienu, lai turpinātu baudīt savu pelnīto brīvdienu un
iespēju izgulēties. Viņa tikai vakar vakarā bija pārradusies no
diennakts dežūras, un nu mierīgi varēja izbaudīt vēlo rīta celšanos un
izgulēšanos līdz bezsamaņai.
Izrausos no gultas, un ieslidinājis kājas nostaigātajās aukstajās čībās,
atcerējos vakar vakarā notikušo nepatīkamo sarunu ar draudzeni.
Saviebos kā zobu zāpēs, jo nepavisam nepiekritu savas draudzenes
vairākkārtīgi skandētajam viedoklim, ka esmu pavisam un nelabojami
nenopietns cilvēks. “Ak tad tas esmu es, uz kuru nevar paļauties? Es
esmu neuzticams? Būtu ar likumu jāliedz tādiem kā man laist pasaulē
bērnus?” Nespēju nomierināties, atceroties vakardienas visai asos toņos
notikušo sarunu. Viegli sakratīju cigarešu paciņu, un tajā nograbēja
pēdējā cigarete. “Lai jau šai paliek! Es pa ceļam sev nopirkšu paciņu,
un šodien man kā nekā algas diena! Es gan viņai vēl parādīšu, uz kuru
tad nevar paļauties… Pāris stundas tikai pasēdēju ar puišiem spēļu zālē,
un šī jau lec laukā no biksēm, lamā mani kā tādu puišeli! Man tāpat
nemaz nebija naudas līdzi, ko nospēlēt, ko tur tik lielu brēku bija
jāceļ?”
Pelnu traukā prāva kaudzīte izsmēķu liecināja par vakarā notikušo
nervozo un ilgo sarunu, jo daudzi izsmēķu gali bija nodzēsti un
saburzīti pelnu traukā, tikko tik vēl piesmēķēti. Draudzene vispār bija
pretiniece smēķēšanai mājās, arī manu draugu apciemojumiem un
pasēdēšanām viņa arvien vairāk pretojās, jo viņai esot kauns nākamajā
dienā nest uz miskasti tās daudzās tukšās pudeles. “Viņa, redz, preilene
tāda, mājās gribot atpūsties, viņai mājās vajagot pozitīvu un ģimenisku
auru, viņa gribot relaksēties… Kur viņa tik murgaina kļuvusi? Vai tad
tiešām agrāk neko tādu nemanīju?” Turpināju pukoties, un izvilcis no
pelnu trauka gandrīz veselu cigareti, aizsmēķēju, ar baudu sajūtot sevī
nikotīna uzmundrinošo darbību. “To mēs vēl redzēsim, kurš te ir
bezatbildīgs, un kurš te mājās ir sagādnieks. Es esmu mednieks! Es vēl
parādīšu, kādu mamutu es spēju pārnest mājās! Es vēl parādīšu, ka neesmu
nekāds tur spēļu klubu nīkulis vai atkarīgais! Tas man tikai tāda
relaksācija, kas tad tā par atkarību!? Stulbene gatavā!”
Atvēru ledusskapi, bet tūdaļ to aizcirtu, jo vēl vakardien draudzene ar
izsmieklu un pat graciozi bija atvērusi ledusskapi, un kā prezentācijā
demonstrējot izrādīja tās divas tefteļu buņdžiņas, kuras vientulīgi
zvilnēja vienas pa visu lielo ledusskapi.
“Šovakar es viņai uzrīkošu… Lai tik spēj izrādīt savu augstāko pilotāžu
kulinārijā, un spēj tik gatavot man vakariņas no tā, ko šai sanesīšu
šodien mājās! Gan es šai parādīšu!”
Priekšnamā uzvilku savus nobružātos apavus, un ķēros jau pie jakas, kad
iešāvās prātā doma, ka varētu jau arī apskatīties, cik veikalos maksā
jauni apavi. Kā pārcēlos uz šo pilsētu un iekārtojos darbā ostā par
krāvēju, vecāki uzreiz piekodināja, lai nu mācos parūpēties par sevi
pats, divdesmit pieci gadi esot pat vairāk nekā pietiekami, lai es šājā
laikā būtu jau iemācījies sākt gādāt arī pats par sevi. “Visi mani par
idiotu un tādu bērniņu vien tur! Nekas, gan es visiem parādīšu! Visi jūs
man vēl piedošanu prasīsiet!”
Klusām pavēru ārdurvis, un pametu vēl acis uz guļammistabu, kur kā zelts
pa pusi gultas pletās viņas krāšņās matu cirtas. “Smuka jau viņa man
gan ir, pat drusku par smuku! Čaļi jau smej, ka rindā esot
pierakstījušies uz viņu, ja es šo pametīšot! Stulbeņi! Bet kur viņa man
tik murgaina un agresīva kļuvusi? Kas tie par saukļiem par stabilu
ģimenes dzīvi? Un ko viņa man te stāsta par to f…c atbildību? Man? Man
tādas nav? Nu nekas, zaķīt, to mēs vēl redzēsim!”
Izgāju uz ielas, un sejā iecirtās rudenīgais un vēsais rīta vējš.
“Vasariņa pagājusi,” vīkstot rokas vējjakas kabatās, nomurmināju.
Kā jau biju rēķinājis, pēcpusdienā brigadieris mūs pa vienam sauca pie
sevis mazajā kabūzītī, un neizņēmis no mutes smēķi, kura pelni lēnām
auga garāki un krita uz zaļganpelēkajām biksēm, klusējot katram
pasniedza pa naudas saišķītim. Pirms manis no brigadiera kabūzīša iznāca
kārnais un mazliet naivais Juris, kurš pavisam nesen kļuva par dvīņu
tētuku. Viņa sejā vīdēja muļķīgs smaids, un promejot viņš vēl apjucis
pār plecu sauca brigadierim: “ Paldies, šef! Paldies!” Pamanīju, ka līdz
ar paprāvo naudas žūksni Jurka iebāž kabatā arī paprāva biezuma
aploksni. “Tad tādēļ tas glupais smaids? Tad jau nav nemaz nekādu
problēmu taisīt tik bērnus, ja jau visi tā metas palīdzēt ar naudām”,
īgni pie sevis nodomāju, atceroties vakardienas pārmetumus par
atbildību.
Pēc darba veči aicināja līdzi uz krogu atzīmēt Jurkam ģimenes pieaugumu,
bet es, savilcis nicīgu sejas izteiksmi, tik vien spēju izdvest:
- Es taču tagad esmu zem tupeles! Solis pa kreisi vai solis pa labi pēc
darba laika, sevišķi vēl algas dienā, tiek uzskatīts par bēgšanas
mēģinājumu! Čau, veči! Līdz pirmdienai!
Netālu no darba iegāju kādā saldumu tirgotavā un sapirkos paprāvu
maišeli ar saldumiem. Negrasījos jau viņu piekukuļot ar saldumiem, bet
pa reizei jau tie sievieši esot jāpalutina, tā vismaz veči darbā smējās.
Vakarpusē laukā bija kļuvis vēl vēsāks, un piedevām vēl smidzināja sīks
lietutiņš. Pavēros telefonā, cik ilgi vēl jāgaida nākamais autobuss, un
nospriedu, ka tās četras pieturas tomēr kājām nekātošu. “Nekāds nabags
jau neesmu, un arī kājas nav loterejā vinnētas!”
Nosalis iegāju tuvējā krodziņā, un pasūtīju sev kafiju un brendiju.
Zāles stūrī kvernēja pāris veču pie spēļu automātiem, kurus kā Anglijas
rudeņu migla apņēma cigarešu dūmi. Pavēros uz spēļu automātu rindu, pie
kuriem šovakar nepulcējās ne mazgadīgie puišeļi, ne arī iereibušie
pensionāri, un jau grasījos piesēst pie kāda no automātiem, kad atkal
prātā kā bite iedzēla vakardienas aizvainojošie izteicieni par manu
atkarību un aizraušanos ar bērnu spelītēm un bomžu vaļaspriekiem. “Nu
gan pāršāva pār strīpu! Krietni par stipru!”, nodomāju, bet tomēr ieņēmu
vietu pie daudzajiem spēļu automātiem. “Vismaz tā laiks ātrāk paies, un
nestavēšu jau laukā lietū un vējā…”
- Mēs veramies ciet! No pieciem līdz astoņiem rītā divas stundas mūsu
bārs ir slēgts, jaunais cilvēk! – izdzirdu sev aiz muguras. Satrūkos, un
ķēru pēc telefona, lai apskatītos, cik tad īsti ir pulkstenis. “Pieci?
Jau? Tas ir kāds joks, vai?” Pavēros apkārt, bet krogā neviena vairs
nemanīja. Prātā vien ienāca doma, ka vairākkārtīgi tiku mainījis naudu
pret spēļu žetoniem, un panikā tvēru pēc naudas maka. Tajā bija palicis
vairs tikai viens divdesmitnieks, un sīknaudas nodalījumā pāris
vienlatnieki. “Kur mani trīssimts lati” Johaidī!”
- Jaunkundz, es gribētu ziņot par zādzību! Mani jūsu bārā ir apzaguši! –
piegājis pie letes, vērsos pie bārmenes ar cigarešu dūmos un bezgaisā
nogurušo seju.
- Es Tev tūlīt tādu apzagšanu parādīšu, smirdīgais spēlmani, ka vēl
ilgi mani atcerēsies, tupot policijas tuptūzī, - bezkaislīgi nošņāca
bārmene, noliekot uz letes tējas krūzi un paceļot rokā apsardzes
izsaukšanas pulti. Metos laukā pa durvīm, kaklā sajūtot sāļumu, un tas
stipri aizžņaudzās… Uz ielas no visa spēka spēru pa atkritumu tvertni,
un ejot garām pieturai no visa spēka iezvēlu pa stikloto sienu, tā
stipri sasitot roku, par atbildi vien saņemot dobju būkšķi un vieglu
biezā stikla būdiņas nolīgošanos.
Tuvojoties mājām, gāju garām kādam diennakts spēļu salonam, kurā jautri
tērgājot devās iekšā pāris jauniešu. “Laipni lūgti ellē, vārguļi!
Atstājiet te visu savu naudiņu, lai vairojas mans prieks un jūsu
izmisums… Ha ha ha …vārguļi!”, izdzirdu kādu sev tuvu aiz muguras sakām,
un ļauni noņirdzamies. Apmetos apkārt, bet man aiz muguras neviena
nebija. Līdz pat mājām sev aiz muguras ik pa laikam saklausīju kādu
ļauni un gardi iesmejamies un žvadzinot naudu, bet ikreiz, kad
atskatījos, man aiz muguras neviena nebija, vien rudens asais vējš
dzenāja koku lapas un plastikāta maisiņus.
Atcerējos, kā viņai bija saskrējušas acīs asaras, sakot, ka mīl mani un
par mani raizējas, bet pametīs mani, ja vēl kaut reizi speršu kāju
spēļu salonā… “Bet es taču neesmu tads… “ “Nē, Tu esi vēl lielāks mēsls,
nekā viņa domā! Tu nevienam neesi vajadzīgs…” Atkal aiz muguras
izdzirdu to ņirdzošo balsi, bet vairs nemetos apkārt, jo zināju, ka man
aiz muguras tāpat neviena nebūs. Es nokritu ceļos un ielas vidū raudāju,
man bija sevis žēl, tik ļoti žēl…
Kad pēcpusdienā pamodos, viņas vairs nebija, vien pie ledusskapja ar
lūpukrāsu rakstīta zīmīte vēstīja: “Nemeklē! Priekš Tevis manis vairs
nav!”
(17.01.2007)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru