/ Uzrakstīts 2006. gadā /
Pēdējā mirklī pieskrēju pie kases dzelzceļa stacijā, un iegādājos
braukšanas biļeti. Tikko bija noslēgusies mūžību gara darba nedēļa, un
tādēļ ar atvieglojuma sajūtu krūtīs skrēju pa kāpnēm augšā uz peronu,
jau iepriekš priecājoties par gaidāmo iespēju atpūsties pie dabas un
ūdeņiem. Ielēcu tuvākajā vagonā, un cauri visam vilciena sastāvam devos
uz pirmo vagonu, instinktīvi aizturot elpu, ejot cauri tamburiem, lai
izvairītos no urīna smakas. Man likās ērtāk braukt pirmajā vagonā, jo
izkāpjot no vilciena, māšeles māja būs gandrīz kā ar roku aizsniedzama,
un pa peronu nevajadzēs iet lieku gabalu.
Iekārtojos sēdvietā pie loga, un jau tūlīt pie manis pienāca vagona
konduktore pārbaudīt braukšanas biļeti. Pasniedzot konduktorei
braukšanas biļeti, nevarēju neievērot konduktores apātisko un nogurušo
sejas izteiksmi. Laikam nabadzīte šodien jau kādu tūkstoti biļešu
apzīmogojusi, un neskaitāmas reizes jau paguvusi izķīvēties ar
bezbiļetniekiem. “Klikš!”, un konduktore jau sniedza man atpakaļ
apzīmogotu papīra strēmelīti.
-Paldies!, - vien noteicu, paņemot atpakaļ savu biļeti. Vērojot, kā
konduktorīte automātiski jau lūkojas pēc nākamā pasažiera, kuram
apzīmogot biļeti, es lēnām bāzu savu biļeti maciņā.
“Pagūšu varbūt vēl līdz ezeram aizskriet ar māšeli un viņas bērniem,
un izpeldēties,” pie sevis klusām prātoju. Jutu nogurumu, un automātiski
prātā ķērās druskas no darba ikdienas. Ik pa laikam acu priekšā
uzpeldēja kāds dokumentu fragments, un ik reizi centos to aizgaiņāt, jo
man bija sākušās brīvdienas. Ar varu centos nedomāt vairs par darba
lietām, gribējās jau tagad izbaudīt karsto vasaras dienu, un nerātno
vēju, kurš pa priekšējo logu pūta man tieši virsū, un ik pa laikam
vandījās manos matos.
Atspiedu galvu pret loga rūti, un aizvēru acis, klausoties
līdzbraucēju klusā murdoņā, avīžu un iepirkuma maisiņu čaukstēšanā, un
konduktores zīmoga klikšķināšanā.
Kaut kur ieskanējās kāda pazīstama diktora balss, un es atvēru acis.
Virs vagona ieejas pamanīju mazu televizoru, pa kuru rādīja sporta
spēles, un sajutos apmulsusi. Iekāpjot vilcienā, nekādus televizoriņus
netiku manījusi. Varbūt nebiju vienkārši ievērojusi? Atkal iekārtojos
ērtāk savā sēdvietā, un nu jutu, ka arī sēdvieta kļuvusi ērtāka, abās
pusēs sev jutu mīkstus polsterējumus, uz kuriem es arī ērti atspiedos.
Ik pa laikam televīzijas pārraide kļuva skaļāka, un mani tas nedaudz pat
kaitināja, bet bija slinkums atvērt acis, un palūkoties, vai nevar kaut
kā skaļumu tomēr noregulēt. “Brauciens nemaz nav tik ilgs”, pie sevis
nomurmināju, un nomierinājos. Pēc laiciņa izdzirdēju konduktores
uzstājīgo balsi sev kaut kur aiz muguras:
-Jūsu biļetīti, lūdzu! Un uzvedieties nedaudz klusāk, jūs traucējat citiem!
Aiz muguras izdzirdēju klusus smieklus, un nesaprotamu murmināšanu.
Tad atkal konduktore jau nedaudz apjukušā balsī kaut ko skaidroja kādam
braucējam par biļeti.
-Jums citas biļetes nav? Šī jau sen kā nav vairs derīga!
Es nedaudz sastingu savā sēdvietā, cenšoties uztvert konduktores
sacīto, tomēr joprojām nevēru vaļā acis. Joprojām dzirdēju tv pārraidi,
kura nu jau skanēja nedaudz klusāk.
-Nu bet Jūs esat pārliecināts, ka šo biļeti iegādājāties šodien? Viņa
taču nav derīga… - līdz manīm atlidoja konduktores sacītais. Izdzirdēju
kāda pasažiera neskaidru purpināšanu, un atkal konduktores
neapmierināto balsi.
- Šādus papīriņus tikai muzejā varat uzrādīt, bet man vajag braukšanas
biļeti. Plastikāta, vai saprotat mani? To var iegādāties jebkurā biļešu
kasē, un braukšanu apstiprināt vilcienā vai uz perona tam paredzētajos
automātos. Jūs mani vispār saprotat, par ko es runāju? – dzirdēju
konduktores nu jau pavisam pikto un neapmierināto balsi.
Nedaudz satrūkos, izdzirdot par plastikāta kartiņām, kuras
jāapstiprina pirms braukšanas. Sāku klausīties vērīgāk, un drudžaini
centos atcerēties, kāda braukšanas biļete ir man pašai. Skaidri
atcerējos konduktores sejas izteiksmi, ar kādu viņa ar paprāvu zīmogu
uzklikšķināja uz manas biļetes, un atdeva to man atpakaļ. Tātad mana
biļete bija derīga tomēr! Bet kas tās par plastikāta kartiņām? Ko viņa
te tagad stāsta?
-Nu ko es iesākšu ar Jūsu biļeti? Jūs ar tādu nemaz nedrīkstat kāpt
iekšā vilcienā! Jums vajag plastikāta kartiņu, kuru jāapstiprina pirms
braukšanas. Lūk, šādu biļeti Jums vajadzēja iegādāties braukšanai
vilcienā. Ja neprotat braukt ar sabiedrisko transportu, iegādājieties
sev automašīnu! – dzirdēju aizkaitināto konduktores balsi, un kaut kur
tālāk atkal kāds klusām ķiķināja.
“Vēl labāk!”, nodomāju pie sevis. Tikko noturējos, lai neatvērtu
acis, un nepaskatītos, kādu biļeti uzrāda braucējs, un kāda ir vajadzīga
konduktorei.
“Nu kā tad tā? Es taču arī iekāpu vilcienā, pirms tam pie kases
nopērkot parastāko papīra strēmeli, kuru sauc par biļeti, bet nu
izrādās, ka ar tādām nedrīkst braukt? Ka tikai Viņa nesadomā pārbaudīt
visu braucēju biļetes vēl reizi! Es taču no kauna nomiršu, ja
izrādīsies, ka arī man ir kaut kāda tur aizvēsturiska papīra biļetīte,”
satraukti pie sevis domāju. “Un vai iekāpjot vilcienā, katram sēdeklim
bija tie polsterējumi rokām? Taču apsēdos parastos koka krēslos, ja
nemaldos…”, atkal prātoju klusībā, baidoties atvērt acis. Kā strauss
turēju galvu smiltīs, neko neredzot cenšoties izsprukt no nepatikšanām.
“Un vēl tie televizoriņi… Vai vispār esmu iekāpusi pareizajā vilcienā?
Vai paskatījos uz perona tablo, kurp brauc šis vilciens? Vai arī esmu
sajukusi prātā, un nesaprotu, kas šeit notiek?”
Brītiņu valdīja klusums, kad izdzirdēju vadītāju nošļupstam pieturas
nosaukumu. Sajutu, ka kāds mani viegli papurina, un jau pārstāju elpot,
iztēlojoties, ka konduktore nolēmusi arī man vēlreiz pārbaudīt biļeti.
Kāds mani papurināja vēlreiz, šoreiz nedaudz uzstājīgāk, un izdzirdēju
kādu kungu sakām:
-Bērniņ, man nu jākāpj laukā! Varbūt atbrīvosiet manu roku?
Momentāli atvēru acis, un pamanīju sirmu kungu labsirdīgi manī nolukojamies, un smaidām.
-Laikam biji stipri noguris, bērniņ? – kungs man smaidot pajautāja,
liekot galvā platmali, un paberzējot savu kreiso plecu, uz kura, kā
izrādās, visu ceļu biju gulējusi. Sirmais kungs pārliecās man pāri, un
paņēma savu žaketi, kuru laikam bija pakarinājis pie loga, kad jau biju
iesnaudusies.
-Atvainojiet! Bet kas par pieturu tagad būs? – pagalam apmulsusi
nomurmināju. Izdzirdēju sirmo kungu nosaucam pieturu, un nopriecājos, ka
braucu vismaz pareizajā virzienā, jo nākamajā pieturā man bija jākāpj
laukā. Aiz muguras joprojām dzirdēju sporta komentētāja balsi, un
pametusi skatu augšup, virs ieejas nemanīju nekādus televizoriņus.
Pavēros sev pār plecu uz aizmugurē sēdošiem pasažieriem, un ieraudzīju
jauniešu pulciņu, kuri klausījās radio, bet ejas pretējā pusē konduktore
joprojām kādam jaunam vīrietim centās ieskaidrot, ka ar bankomāta karti
vilcienā norēķināties nedrīkst.
“Ak mans Dievs!”, pie sevis vien nopūtos, vērojot sev apkārt sēdošos
cilvēkus, un lēnām cēlos augšā, lai dotos uz izeju. “Laikam esmu
pārstrādājusies! Man vajag svaigu gaisu, ūdeni un mieru! Un nekādas
biļetes, bankomātu kartes, neko man nevajag!”, pie sevis nospriedu,
kāpjot laukā no vagona. Uz perona aizsmēķēju cigareti, un joprojām
apdullusi no vilcienā piedzīvotā, lēnā solī devos pie māšeles.
“Manai zemapziņai dauzīšanās periods iestājies!”, klusām noteicu, un pasmaidīju.
20.02.06
(26.02.2006)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru