Nekāda darba prieka, par koncentrēšanos vispār runas nevar būt! Vēderā
tauriņi, bet prāts mūk no manis un klīst laukā no pilsētas. Gribās
skraidīt zaļā zālē starp izplaukušiem kokiem, gribas daudz saules un
dullumu izkliegt no pilna spēka... Skriet pa mežmalu, no meža zemenēm
gatavot košas krelles, saverot uz plāna salmiņa. Saule kā sabiedrotā
palīdzēt atbrīvoties no drēbju liekās nastas...
Pretējās mājas logā nozibsnīja saules stara atspīdums, un apžilbināja
man acis. Tas bija kā cirtiens ar lineālu pa nagiem:" Nedrīkst! Izmet
pat no domām!"
Ir kāds sens latviešu teiciens, ka rīts gudrāks
par vakaru, un ka šim teicienam galīgi nepiekrītu, arī skaidrs kā diena,
jo no rītiem viss rādās vēl briesmīgāk... Tā nu tas ir!
Šorīt pamostoties izdzirdēju Raimondas Vazdikas dziesmu, un aizķēra
vārdi:"...mīlestība un sāpes vienu viet...". Pāris vārdu, bet precīzi.
Brīvdienās pēc labi padarīta darba klusām vēroju Gaujas ūdeni, un
priecājos, ka ir kāds, kurš spēj mani pacelt un likt ik pa laikam
staigāt divus centimetrus virs zemes. Ir kāds, kurš pratis likt izbaudīt
brīvo lidojumu, un es ceru, ka nekritīšu, man neļaus! Un ja arī kļūdos
tagad, tad kļūdos skaisti!!!
Ir tik labi, tik skaisti, bet sirsniņa vien reizēn klusām ieīdas, nu
varbūt tamdēļ, ka ne jau tik nepareizi bija gribējies, lai notiek...
Es zinu, ka vientulība arī ir laba lieta, pat veselīga, tikai mazās
devās, bet man nu nepavisam nesanāk tās pareizās proporcijas!
Un atkal jāsaka, ka glābiņš ir darbs, daudz darba, kurā ir jāieiet
pilnībā, jo atšķirībā no mīlestības, darbā valda sausi skaitļi, tāpat kā
sadzīvē, kad saņem kaudzi ar rēķiniem...kuri atvēsina!
Un tuvojas arī papardes zieda meklēšanas laiks, tāds ļoti ekstrēms
pasākums īstenībā, zinot vidi, kādā viņas (papardes) mēdz augt...visi
tie gliemji un pārējie brikšņu monstri...
(09.05.2009)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru