Pa visu istabu mētājās drēbju gabali un spilvenu paliekas, gaisā pavisam lēni vēl virpuļoja spilvenu pūkas, un tikai vērīgāk ieskatoties tajā visā pūku mākonī var pamanīt kādu siluetu.
Viņa lēnām nopūta spilvenu pūkas no savas plaukstas, bet Viņš paņēma telefonu un Viņu nofotografēja.
"Mežone", Viņš nodomāja. "Dzīvnieks", Viņa nodomāja pretī.
Bet iesākās viss pavisam nevainīgi. Ar jauku pastaigu gar Daugavu, vērojot rāmo ūdeni, krāsaino pilsētas uguņu atspīdumu ūdenī un tilta košo uguņu rāmo mirdzumu. Pār dzelzceļa tiltu pārslīdēja vilciens un varēja tikai nojaust tā skaņu. Viņi bija pietiekamā attālumā no abiem tiltiem, lai skaņas netraucētu baudīt gaismas teātri.
"Rīt atkal piezvanīšu", Viņš ieminējās.
"Neticu", Viņa smaidot klusi noteica.
"Es nemeloju", Viņš pasmaidīja.
Viņš paņēma Viņas rokas sasildīt savās plaukstās un kļuva silti. Sāka līt.
Un Viņš piezvanīja.
Un jau par ieradumu ir kļuvis iet vērot, kā rudeņo Rīga. Drīz Rīgā sāks snigt un Viņi atkal ies skatīties, kā Rīgā klusām ienāk ziema.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru