Par mūžīgo

Pa ciema tukšo ielu skaļi grabēdami vilkās veci rati, un ik pa laikam uz bruģētās ielas izšļācās kāda ūdens šalts no lēkājošās kannas, kuru ratos noturēja vairākas auklas un drātis, saistot to pie vecajiem ratiem. Ratus vilka vecs vīrs, laiku pa laikam apstādamies, un karstās saules nokausēts, ar cepuri noslaucīja sasvīdušo seju. Lai arī cik uzmanīgi vecais vīrs vilka ratus, ūdens skaļie klunkšķi viņu laiku pa laikam brīdināja braukt vēl uzmanīgāk, un ik pa laikam viņš atskatījās uz ratiem, novērtējot situāciju. Blakus ūdens kannai bija satilpinātas arī pāris kastes ar puķu stādiem, par kurām vecais vīrs raizējās vairāk, kā par izšļakstīto ūdeni.
Drīz jau vīrs bija piebraucis pie zemas koka sētas, un atvēris čīkstošus koka vārtiņus, stūma savu vedumu pa tiem iekšā koku pavēnī. Nonācis līdz krāšņi ziedošām puķu dobēm, vecais vīrs apstājās, un raisīja vaļā auklas, lai izceltu no ratiem nu jau pustukšo ūdens kannu un stādus. Izcēlis visu vedumu, vīrs uzmeta skatu ziedošajām puķēm, un tikko dzirdami izdvesa:” Sveiki, mīļie…” Kādu mirkli tā pastāvējis sakņupis, viņš noslaucīja miklās acis, un gausi atsāka darbošanos. Atradis audekla kulītē mazu kaplīti, vīrs ņēmās aprušināt ziedošos stādus, meklēdams kādu nezāli, bet tās šeit vairs sen kā neauga, nepaguva pat uzrasties no biežās rušināšanas.
Piegājis pie iepriekš sagatavotas dobītes, vīrs klusām kaut ko pie sevis murmināja, un rūpīgi iedēstīja tajā atvestos stādus, bagātīgi tos aplēja. Pēc paveiktā darba apsēdās uz rupji tēsta maza soliņa, un izklāja uz maza galda kabatslakatiņu, salika uz tā no audekla maisiņa sadabūtās sviestmaizes un aukstu tēju.
Bez steigas vīrs ieturēja necilo maltīti, un klusām vērās uz rūpīgi koptajām kapa kopiņām, kuras tikai teju teju varēja sazīmēt zem kupli ziedošajiem ziediem. Pār vīra krunkainajiem vaigiem noritēja liela asara, bet viņš to neslaucīja nost. Siltajā vējā tā ātri vien nožuva pati. No viena maza laukakmens pieminekļa pretī vērās smaidošas sievietes seja, un vecais vīrs, tajā maigi lūkojoties, klusām raudāja. Pēc brīža vīrs piegāja pie pieminekļa, un maigi noglaudis sievietes fotogrāfiju, klusām viņai stāstīja par ciema ierasto dzīvi, par jaunumiem, kurus laiku pa laikam bērni un mazbērni pārveda no lielpilsētas, stāstīja par nerātno runci Pēci, kurš bijis aizklīdis uz nedēļu meitās, atstājot viņu pavisam vienu mājās, un par kaimiņu ķīviņiem, kuros viņam laiku pa laikam nākas vakaros noklausīties.
Vīrs vēl ilgi stāstīja savai aizgājušajai dzīves biedrei par katru ikdienas notikumu, laiku pa laikam gan priecīgi pasmaidot, gan sērīgi nopūšoties, un tikai pret vakarpusi viņš lēnām posās mājup. Sakrāvis tukšo kannu un stādu kastes atpakaļ ratos, vīrs vēl labu laiciņu nolūkojās uz smaidošo fotogrāfiju.
-Drīz es šurp atnākšu, un vairs prom no tevis neiešu…- klusām nosolījās vīrs, un gausā solī, tukšajiem ratiem skaļi rībot, devās mājās.

(17.01.2007)