Sliedes

/ Uzrakstīju 2005. gadā /

Pāvils jau vairākas stundas mežmalā pie dzelzceļa sliedēm sēdēja zālītē, un ar savu nazīti ņēmās griezt no koka zara mazu figūriņu, bet darbs lāgā astoņgadīgajam tumšmatainajam zēnam nevedās. Arvien pamezdams skatu uz tālumā redzamo nelielo namiņu, kuram visapkārt auga vareni vītoli, viņš cerēja ieraudzīt nākam šurp savu mazo draudzeni kaimiņu meiteni Aiju, kuru jau vakar vakarā bija uzaicinājis uz kopīgu meža zemeņu lasīšanu un rotaļāšanos tepat mežmalā. Šajā apkārtnē Pāvilam citu draugu vairs nebija, un bieži vien mazais zēns aiz garlaicības ilgojās pēc skolas, kurā jau bija beidzis pirmo klasi, un kur viņam jau bija uzradušies pāris draugi.

Pa dzelzceļa sliedēm laiku pa laikam garām pabrauca preču vilcieni ar vairākiem desmitiem vagonu, saceldams traku troksni, kurš vēl ilgi atbalsojās Pāvilam galvā, neļaujot vēl labu brīdi saklausīt nekādas citas skaņas, kā vien vilciena skaļo dārdēšanu un ritmisko klaudzoņu.
Uzmetis kārtējo reizi skatu uz tālo namiņu, Pāvils priecīgi pasmaidīja, jo pamanīja pa mazu šauru taciņu nākam šurp mazu tumšmatainu sprogainu meitenīti, gadus septiņus vecu. “Beidzot mamma būs atļāvusi Aijai nākt ar mani spēlēties, laikam visus darbus jau būs apdarījušas”, klusībā sprieda Pāvils, piesliedamies no zāles kājās, un nopurinādams skaidas no biksēm, kuras, drāžot koka figūriņu, bija visu laiku kritušas zēnam klēpī.
Sveiks, Pāvil! - priecīgi jau no tāluma sauca mazā meitene, mājot ar rokām.
Sveika! Tu gan ilgi šodien pa māju rosījies! Nevarēju vien tevi vairs sagaidīt!, - atvieglots par draudzenes ierašanos, sauca zēns.
Vai tu jau redzēji jaunās sliedes un betona šķērskokus starp tām? , - vaicāja mazā meitene Pāvilam, pat vēl nepienākusi viņam klāt, pamādama ar galvu uz dzelzceļa sliedēm, pa kurām vēl pavisam nesen garām bija pabraucis preču vilciens.
Es tikai redzēju strādniekus tās mainām, bet neesmu turp vēl gājis skatīties! Ja mani pamanīs uz sliedēm vecāki, tad vairs nevarēšu nekurp viens doties ārpus pagalma, mani jau sen par to tēvs ir nobrīdinājis, - piesardzīgi atteica zēns.
Mēs jau varam žigli aiziet turp, un tikai apskatīties, un tūdaļ doties prom no turienes, - noteica mazā meitene, joprojām veroties uz svaigo akmeņu uzbērumu un saulē zaigojošajām sliedēm. Mazo meiteni jau no pašas pirmās darbu uzsākšanas dienas pie jaunā dzelzceļa maz kas vairs cits spēja aizraut, jo nu viņas mazajā dzīvītē arī notika kas jauns un neredzēts, un tas arī nekādi nelika mazo meiteni mierā.
Varam jau protams, arī aiziet līdz sliedēm, bet ilgi tur palikt nedrīkstam, var nākt kārtējais vilciens, - jau drošāk noteica puika, un meitenes sejā uzreiz atplauka priecīgs smaids, un acīs iedzirkstījās mazs ziņkārības stariņš.
Abi bērni jau vairs pat neatcerējās par meža zemenēm, kuras tikai tagad metās gatavas, jo nu abu prātus nodarbināja kas daudz interesantāks. Uzrāpties pa smilšu un akmeņu uzbērumu līdz sliedēm nemaz nebija viegls darbs, kājas nemitīgi slīdēja atpakaļ, bet bērni neatlaidīgi rausās tik uz augšu, līdz beidzot tomēr sasniedza savu galamērķi. Skats no augstā uzbēruma pavērās pavisam savādāks, kā no lejas bija pierasts skatīties, un tagad uzbērums likās vēl augstāks, un abi bērni sajūsmā vērās uz visām pusēm, cik vien tālu skats sniedzās.
Satriecoši! - izdvesa Pāvils, veroties pāri pļavai, aiz kuras stiepās upe, kurā viņi katru dienu mēdza peldēties, bet no augšas visa apkārtne likās pavisam savādāka, nedaudz sveša.
Paskaties, cik lielas atstarpes starp šīm betona špalām sliedēs! Nez vai šķembas te bērs pa virsu, vai arī atstās tikpat dziļas bedres, kā ir patreiz? - prātoja mazā Aija,
aplūkojot nesen uzliktās jaunās sliedes, bet Pāvils meitenes jautajumus nemaz nedzirdēja, aizrāvies ar apkārtnes apjūsmošanu, viņš nemanīja vispār neko sev apkārt. Vecajām sliedēm, kuras šeit jau bija no neatminamajiem laikiem, nebija tik augsta uzbēruma, kā patreiz, un arī šķērskoki nebija betona, bet vienkārši koka baļķi, viscauc melni nodarvoti un garā zālē ieauguši. Arī vilcieni agrāk šeit braukāja ļoti reti, bet tiklīdz tika uzliktas jaunās sliedes, pa dzelzceļu itin bieži šurpu turpu braukāja vilcieni, pārvadājot vagonus ar celtniecības materiāliem, vai benzīna cisternas. Mazā Aija ieleca neaizbērtajā bedrē starp betona stabiem, un apgūlās, pieliekdama galvu, lai Pāvils viņu tik ātri nepamanītu. Nedaudz satrūcies, ka nedzird vairs draudzenes čalošanu, viņš neizpratnē vērās uz visām pusēm, nesaprazdams, kur meitene varēja pazust.
Aija! Aija! Kur tu paliki? - zēns sauca meiteni, joprojām meklēdams viņu ar skatienu, līdz izdzirdēja skanošus smieklus no sliedēm, un tad jau arī pamanīja meitenes sprogaino cekulu un smaidošo seju.
Nobijies? Nezināji, kur es paliku? - meitene ņēmās zēnu ķircināt, bet tikmēr zēns tiešām jutās muļķīgi, un izskatījās samulsies.
Tu biji nogūlusies sliedēs? Nekur tevis neredzēju, jau nolēmu, ka esi nokāpusi viena lejā no uzbēruma, man neko nepasakot, - jau priecīgāks, noteica mazais Pāvils.
Paskaties, cik te lielas spraugas! Es te apguļos, un mani neviens te pat pamanīt nevar, pat vilciens man pāri mierīgi varētu pārbraukt, mani pat neaizķertu ne drusciņas! - sajūsmināta par savu atklājumu, stāstīja Aija.
Nu, par to vilcienu arī man ienāca doma prātā! Nezin kāda sajūta būtu, kad pāri brauc vilciens? Laikam būtu nobijies jau, kad ieraudzītu tā tuvošanos! - prātoja puika.
Man gan bailes nemaz nebūtu! - lielījās Aija, zobgalīgi ķircinot Pāvilu.
Būtu gan, varu pat saderēt, ka jau pirms vilciena izlektu no sliedēm, un laistos pa uzbērumu prom, - neticīgi novilka Pāvils, nedaudz sašutis par meitenes pārgalvību.
Ja netici, varu tev pierādīt! Sagaidīsim vilcienu, un es palikšu starp sliedēm guļot, man bailes nebūs nemaz, - saniknota par Pāvila neticību, dusmīgi noteica Aija.
Tajā brīdī patiesi meitene juta, ka spētu nogulēt sliedēs, kamēr vilciens joņo viņai pāri.
Ja tu gribi, vari jau arī pamēģināt, bet man bailes, vai tik kas neuzkrīt tev virsū no vilcienas apakšas, - nedaudz bažījās Pāvils, juzdams, ka meitene tiešām gatava riskēt.
Tālumā varēja saklausīt vieglu dunoņu, un Pāvils satraukts pavērās uz meiteni, bet arī viņa jau bija saklausījusi dunoņu, kas vēstīja par vilciena tuvošanos. Meitene itkā kautko apsverot, vērās tālumā, kur aiz līkuma sliedes pazuda skatienam.
Es palikšu šeit guļot, un nenobīšos no vilciena. Man tur vietas ir pilnīgi pietiekami, bet priekš tevis gan tur būtu par šauru, tev ceļgalus vajadzētu saliekt, bet tad gan tevi varētu aizķert vilciens, - prātoja meitene, pilna apņēmības. Ceļa līkumā jau parādījās kārtējais preču vilciens, un Pāvils sajuta bailes par savas darudzenes nodomiem. Viņš pavērās uz Aiju, bet viņa tikai paraustīja plecus, bet varēja redzēt, ka viņai ir bailes.
Aij, nedari tā! Ja nu tev kaut kas notiek? - bažījās zēns.
Nekas man nenotiks! Tu skrien vien žigli lejā pa uzbērumu, kamēr tevi nav vilciena vadītājs vēl pamanījis, - izrīkoja mazā meitene, un apgūlās sliedēs, cieši piespiezdama rociņas pie galvas. Pāvils metās lejā no uzbēruma, un zēna sirds teju teju grasījās izlēkt no krūtīm aiz satraukuma. Vilciens strauji tuvojās, un ar skaļu dārdoņu nesās zēnam garām. Pāvils lejā pie uzbēruma gulēja, ausis aizspiedis ar plaukstām, un brīžiem viņam likās, ka dzird Aijas kliedzienus, kuri pazuda vilciena dunoņā. Vilciens likās mūžību garš, bet tiklīdz pēdējais vagons bija pabraucis garām, zēns metās augšā pa uzbērumu, vairs nepievērsdams uzmanību asajām šķembām, kuras skrāpēja kājas un rokas.
Aiju viņš atrada guļam tādā pašā pozā starp sliedēm, kā bija atstājis, vien rokas bija krampjaini aizspiedušas ausis, un visu ķermeni klāja mazi sodrēju un darvas pleķi. Pāvils pacēla Aijas galvu, bet meitene nereaģēja, vien pār meitenes vaigiem ritēja lielas asaru lāses, sajaukdamās ar vilciena putekļiem un sodrējiem. Pāvils klusi un sāpīgi iekliedzās, pamanījis pār meitenes pieri krītam pāris sirmas matu šķipsnas.
Pāvils pacēla mazo draudzeni, un lēnam streipuļojot nesa viņu lejā pa uzbērumu. Zēns klusi raudāja, juzdamies stipri vainīgs, ka bija ļāvis Aijai īstenot šo trako ieceri, jo meitene joprojām vēl nebija atguvusies no šoka, visa drebēja un aizelsusies raudāja.
(25.03.2005)