Brīvdiena

Iesākts: 1.06.2005.
Izlabots: 15.09.2005.

Sēdēju mašīnā blakus savam draugam, un ar baudu vēroju garām slīdošās vasarīgās lauku ainavas. Beidzot mums bija izdevies abiem kopā izrauties no pilsētas kņadas un darījumiem, lai kopā aizvadītu vienu brīvdienu pie dabas krūts. Par to, kurp doties brīvdienā, jau bijām izlēmuši iepriekš, un tagad ar nepacietību gaidīju Latgales pakalnu un ezeru krāšņumu.
Pamalē varēja manīt draudīgus pelēkus mākoņus, bet nekāds nieka lietus nespētu mūs vairs atturēt no savu plānu īstenošanas. Jau drīz automašīnas stiklus sāka kapāt lielas lietus lāses, bet tās nemazināja mūsu sajūsmu par kopīgo atpūtu mūsu lauku mājās Latgalē.
Pa ceļam iebraucām omulīgā ceļmalas krogā, un sātīgi papusdienojuši, ar jaunu sparu varējām turpināt ceļu. Lietus joprojām neatstājās, un likās, ka šodien saulīti vairs neredzēsim, jo visapkārt debesis klājās kā savazāts netīrs palags.
Kad jau tuvojāmies galamērķim, arvien retāk uz ceļa varēja manīt kādu braucēju, vien šur tur no tīruma darbiem mājup pukšķināja kāds lietū aizstrādājies traktorists, un nogriežoties no šosejas uz lauku ceļa, ceļmalā pa retam tik varēja manīt kādu vientuļu gājēju. Mums tuvojoties, gājējs piestāja, un braucot mums garām, pacēla sveicienam roku. Mēs smaidot atņēmām sveicienu, priecājoties par lauku ļaužu uzmanību un vienkāršību.
-Tagad tas vecītis vēl ilgi prātos, pie kuriem kaimiņiem nu iebraukuši ciemiņi, vismaz cilvēkiem būs kāds svaigs notikums, kuru apspriest pie vakariņu galda. Nez vai šajā apkārtnē bieži gadās redzēt apvidus džipus? Nez vai šeit bieži gadās kas aizraujošs vietējiem iedzīvotājiem - skaļi prātoja mans draugs.
Pēc brīža uzbraucām kādā pakalnā, un skatam pavērās vārdiem neaprakstāms skats. Lejā pletās pļava, pilna ziediem dažnedažādās krāsās, un tālumā no miglas iznira koku aprises. Virs kāda meža ieskauta neliela ezera klājās dūmaka, liekot tikai nojaust, ka ezerā ir ūdens, nevis balts piens.
-Nomirt var no šādiem smukiem dabas skatiem, - tik spēju noelsties, ķerot mirkli, lai izbaudītu krāšņo ainavu, kura pavērās skatam.
Kad piebraucām pie mājām, apkārtne nepārprotami liecināja, ka šeit neviens nesaimnieko, un mājas ir pamestas. Starp kupli saaugušo zāli, kura sniedzās mājai jau līdz zemajiem logiem, varēja samanīt pārziedējušās tulpes un narcises, un vietām kuploja kāds pojeņu krūms. Nācās atzīt, ka šie ziedi neskartajā biezoknī izskatījās daudz pievilcīgāki, nekā augot rūpīgi iekoptos mazdārziņos. Lietus joprojām nemitējās, un mēs sastiepām mantas mājā, un uzģērbām siltākas drēbes un gumijniekus. Bijām nodomājuši doties ar mašīnu apgaitā uz tuvējo mežu un ezeru, tādēļ bez gumijniekiem mums tur noteikti nebūtu iešana, ja nāktos paieties kājām kādu gabaliņu. Lietus bija atmiekšķējis smilšainos ceļus, un vietām nācās aizturēt elpu, jo likās, ka teju teju mūsu mašīnu ienesīs kādā grāvī, bet par laimi, visur izbraucām cauri sveikā. No iepriekšējām vētrām uz meža ceļiem šķērsām gulēja apgāztie koki, un lai nebūtu jābrauc atpakaļ, braucām pa bezceļiem, kas nemaz nenāca par labu mašīnai, jo laikam uz kāda celma kautko mūsu braucamajam bijām aizķēruši.
Starp kokiem samanījām paspīdam ūdeni, un tūliņ arī devāmies turp. Gar ezera krastu ceļš bija daudz maz notīrīts, un braucot manījām vairākas atpūtas vietas. Uz smagnējiem koka galdiem un soliem mētājās līgotāju pamestie ozollapu vainagi un izdzertās pudeles. Pie vienas šādas atpūtas vietas mēs piestājām, un izkāpuši no mašīnas, pa laipiņu piegājām pie ezera. Virs ezera cēlās biezi miglas vāli, kas liecināja, ka ūdens ezerā ir siltāks par gaisu. Palūkoju ūdeni, un pārsteigta secināju, ka tas tiešām ir ļoti silts. Mans draugs noāva zābakus, un atlocītiem bikšu galiem iebrida ezerā.
-Vajag nopeldēties, ja jau esam atbraukuši! Kā domā? – it kā iesakot, kā mudinot, noteica draugs.
-Domā, pa pliko? – smaidot pajautāju, zinot, ka peldkostīma man tāpat nav līdzi, un viņam peldbikses ar palika mājās neizpakotas no somas.
-Kam šeit vispār drēbes vajadzīgas? Pat ja nelītu lietus, nezvai te kāds ieklīstu nedēļas vidū! Vietējiem šie skaistie dabas skati drošvien jau aknās sēž, - prātoja vīrietis.
-Te mierīgi visu dienu varētu netraucēti pliks staigāt, un neviens mūs pat neiztraucētu, - piekritu, plūcot purva īrisus, kurus atradu turpat aiz laipas augam kuplā pulkā.
No lietus kļuva diezgan drēgni, un mana vējjaka laida cauri mitrumu, bet draugs jau vilka nost drēbes, un meta tās iekšā mašīnā. Gluži kails viņš devās uz ezeru, un brida ūdenī, bet es vēl brītiņu papriecēju acis, novērtējot kailā vīrieša augumu. Saņēmu dūšu, un arī žigli izģērbos, un rikšiem aizskrēju uz ezeru. Gaisa un ūdens temperatūra krasi atšķīrās, un tas palīdzēja pārvarēt drebuļus. Lietus lielām un smagām lāsēm kapāja kailos plecus, bet es vēl nevarēju saņemties un ienirt ezera ūdenī. Draugs piepeldēja klāt, un saudzīgi mani apņēmis, vilka dziļāk ūdenī. Es smejoties tikai elsu:
-Tikai nedomā mani slīcināt!
-Tā tu vēl nosalsi, ja nenāksi pavisam ūdenī. Ūdenī uzreiz paliek labāk. Siltāk! - noteica Viņš, brienot ar mani dziļumā, kamēr ūdens man sniedzās jau līdz kaklam. Tad viņš mani palaida vaļā, un es metos peldēt.
Ar mirkli pietika, un abi devāmies ārā no ūdens, skriešus skrienot uz mašīnu sildīties. Ieslēdzām mašīnai apkuri, un iekārtojāmies cieši saspiedušies uz aizmugures sēdekļa, lai sasildītos. Man galvā iešāvās doma, ka laikam arī draugs nojauš, cik izdevīgās pozīcijās esam mēs abi, lai pamīlētos mašīnā pie dabas, un vēl doma nebija pabeigta, kā sajutu drauga rokas slīdam pār manu ķermeni.
-Nāc, sasildīšu, - tikai nočukstēja draugs, un jau pēc mirkļa mašīnā kļuva par karstu. Nekas tā neatraisa enerģiju, kā svaigs gaiss un vēsas peldes.
-Cik tevī ir silti, - ar baudu čukstēja draugs, noskūpstot mani, bet es piekļāvos vel ciešāk viņam klāt.
Tiklīdz bijām atgriezušies mājā, lietus beidzot norima, un visapkārt iestājās klusums. Likās, ka biezos miglas vālus var pat sadzirdēt, kuri lēnām vēlās pār pļavu, jo visapkārt valdīja pilnīgs klusums.
Iekodām līdzpaņemtās vakariņas, un devāmies pie miera. Likās dīvaini, ka šeit neviens mūs nevar iztraucēt, un arī mīlējoties nav jāuzmanās, ka kāda skaņa izdota par skaļu. Vienīgie klausītāji bija sienāži, kuri turpat aiz mājas sienas diezgan skaļi un uzmācīgi bija atsākuši savu muzicēšanu, tiklīdz lietus bija pierimis. Guļot aizvērtām acīm, un klausoties klusumā, gribējās skriet laukā, lai sabārtu un iztrenkātu skaļos muzikantus, bet jau pēc mirkļa man par sevi sanāca smiekli. Klausoties drauga mierīgajā elpā, un sienāžu sisināšanā, laidos miegā, vēloties, lai ilgāk vilktos šie no pasaules atšķirtības mirkļi.
Nākamajā dienā vajadzēja jau posties mājup, un nesteidzīgi malkojot rīta kafiju, vēros laukā pa logu uz saules apmirdzēto pļavu un mežmalu. Pēc vakardienas lietus zaļums likās tik silgts un tīrs, ka kodās acīs, un sajutu skumjas par drīzo prombraukšanu.
Mājupceļā vēl reizi nobraucām no šosejas, un iebraukuši kādā vietuļā nostūrī, vēlreiz izmantojām divvientulību, lai pamīlētos pie dabas krūts.
Šo īso brīvdienu laikā bijām gana daudz smēlušies garīgas atpūtas, lai pietiktu gana daudz spēka lielpilsētas džungļos cīnīties par savu vietiņu zem saules.