Noburtā loka iekšpusē

Modinātājs telefonā jau trešo reizi spiedzīgi mudināja kāpt laukā no gultas un doties pildīt savus darba ņēmēja pienākumus, bet es joprojām nespēju saņemties un atstāt silto gultu, vēl kaut minūti gribējās laisties sapnī un baudīt miega atbrīvotību. Draudzene samiegojusies un dusmīgi pavērās manī caur pusatvērtajām skropstām, un pametusi uz manu pusi brēcošo telefonu, iedunkāja man sānos un klusām nošņācoties, pagriezās pret sienu, lai turpinātu baudīt savu pelnīto brīvdienu un iespēju izgulēties. Viņa tikai vakar vakarā bija pārradusies no diennakts dežūras, un nu mierīgi varēja izbaudīt vēlo rīta celšanos un izgulēšanos līdz bezsamaņai.
Izrausos no gultas, un ieslidinājis kājas nostaigātajās aukstajās čībās, atcerējos vakar vakarā notikušo nepatīkamo sarunu ar draudzeni. Saviebos kā zobu zāpēs, jo nepavisam nepiekritu savas draudzenes vairākkārtīgi skandētajam viedoklim, ka esmu pavisam un nelabojami nenopietns cilvēks. “Ak tad tas esmu es, uz kuru nevar paļauties? Es esmu neuzticams? Būtu ar likumu jāliedz tādiem kā man laist pasaulē bērnus?” Nespēju nomierināties, atceroties vakardienas visai asos toņos notikušo sarunu. Viegli sakratīju cigarešu paciņu, un tajā nograbēja pēdējā cigarete. “Lai jau šai paliek! Es pa ceļam sev nopirkšu paciņu, un šodien man kā nekā algas diena! Es gan viņai vēl parādīšu, uz kuru tad nevar paļauties… Pāris stundas tikai pasēdēju ar puišiem spēļu zālē, un šī jau lec laukā no biksēm, lamā mani kā tādu puišeli! Man tāpat nemaz nebija naudas līdzi, ko nospēlēt, ko tur tik lielu brēku bija jāceļ?”
Pelnu traukā prāva kaudzīte izsmēķu liecināja par vakarā notikušo nervozo un ilgo sarunu, jo daudzi izsmēķu gali bija nodzēsti un saburzīti pelnu traukā, tikko tik vēl piesmēķēti. Draudzene vispār bija pretiniece smēķēšanai mājās, arī manu draugu apciemojumiem un pasēdēšanām viņa arvien vairāk pretojās, jo viņai esot kauns nākamajā dienā nest uz miskasti tās daudzās tukšās pudeles. “Viņa, redz, preilene tāda, mājās gribot atpūsties, viņai mājās vajagot pozitīvu un ģimenisku auru, viņa gribot relaksēties… Kur viņa tik murgaina kļuvusi? Vai tad tiešām agrāk neko tādu nemanīju?” Turpināju pukoties, un izvilcis no pelnu trauka gandrīz veselu cigareti, aizsmēķēju, ar baudu sajūtot sevī nikotīna uzmundrinošo darbību. “To mēs vēl redzēsim, kurš te ir bezatbildīgs, un kurš te mājās ir sagādnieks. Es esmu mednieks! Es vēl parādīšu, kādu mamutu es spēju pārnest mājās! Es vēl parādīšu, ka neesmu nekāds tur spēļu klubu nīkulis vai atkarīgais! Tas man tikai tāda relaksācija, kas tad tā par atkarību!? Stulbene gatavā!”
Atvēru ledusskapi, bet tūdaļ to aizcirtu, jo vēl vakardien draudzene ar izsmieklu un pat graciozi bija atvērusi ledusskapi, un kā prezentācijā demonstrējot izrādīja tās divas tefteļu buņdžiņas, kuras vientulīgi zvilnēja vienas pa visu lielo ledusskapi.
“Šovakar es viņai uzrīkošu… Lai tik spēj izrādīt savu augstāko pilotāžu kulinārijā, un spēj tik gatavot man vakariņas no tā, ko šai sanesīšu šodien mājās! Gan es šai parādīšu!”
Priekšnamā uzvilku savus nobružātos apavus, un ķēros jau pie jakas, kad iešāvās prātā doma, ka varētu jau arī apskatīties, cik veikalos maksā jauni apavi. Kā pārcēlos uz šo pilsētu un iekārtojos darbā ostā par krāvēju, vecāki uzreiz piekodināja, lai nu mācos parūpēties par sevi pats, divdesmit pieci gadi esot pat vairāk nekā pietiekami, lai es šājā laikā būtu jau iemācījies sākt gādāt arī pats par sevi. “Visi mani par idiotu un tādu bērniņu vien tur! Nekas, gan es visiem parādīšu! Visi jūs man vēl piedošanu prasīsiet!”
Klusām pavēru ārdurvis, un pametu vēl acis uz guļammistabu, kur kā zelts pa pusi gultas pletās viņas krāšņās matu cirtas. “Smuka jau viņa man gan ir, pat drusku par smuku! Čaļi jau smej, ka rindā esot pierakstījušies uz viņu, ja es šo pametīšot! Stulbeņi! Bet kur viņa man tik murgaina un agresīva kļuvusi? Kas tie par saukļiem par stabilu ģimenes dzīvi? Un ko viņa man te stāsta par to f…c atbildību? Man? Man tādas nav? Nu nekas, zaķīt, to mēs vēl redzēsim!”
Izgāju uz ielas, un sejā iecirtās rudenīgais un vēsais rīta vējš. “Vasariņa pagājusi,” vīkstot rokas vējjakas kabatās, nomurmināju.

Kā jau biju rēķinājis, pēcpusdienā brigadieris mūs pa vienam sauca pie sevis mazajā kabūzītī, un neizņēmis no mutes smēķi, kura pelni lēnām auga garāki un krita uz zaļganpelēkajām biksēm, klusējot katram pasniedza pa naudas saišķītim. Pirms manis no brigadiera kabūzīša iznāca kārnais un mazliet naivais Juris, kurš pavisam nesen kļuva par dvīņu tētuku. Viņa sejā vīdēja muļķīgs smaids, un promejot viņš vēl apjucis pār plecu sauca brigadierim: “ Paldies, šef! Paldies!” Pamanīju, ka līdz ar paprāvo naudas žūksni Jurka iebāž kabatā arī paprāva biezuma aploksni. “Tad tādēļ tas glupais smaids? Tad jau nav nemaz nekādu problēmu taisīt tik bērnus, ja jau visi tā metas palīdzēt ar naudām”, īgni pie sevis nodomāju, atceroties vakardienas pārmetumus par atbildību.

Pēc darba veči aicināja līdzi uz krogu atzīmēt Jurkam ģimenes pieaugumu, bet es, savilcis nicīgu sejas izteiksmi, tik vien spēju izdvest:
- Es taču tagad esmu zem tupeles! Solis pa kreisi vai solis pa labi pēc darba laika, sevišķi vēl algas dienā, tiek uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu! Čau, veči! Līdz pirmdienai!
Netālu no darba iegāju kādā saldumu tirgotavā un sapirkos paprāvu maišeli ar saldumiem. Negrasījos jau viņu piekukuļot ar saldumiem, bet pa reizei jau tie sievieši esot jāpalutina, tā vismaz veči darbā smējās. Vakarpusē laukā bija kļuvis vēl vēsāks, un piedevām vēl smidzināja sīks lietutiņš. Pavēros telefonā, cik ilgi vēl jāgaida nākamais autobuss, un nospriedu, ka tās četras pieturas tomēr kājām nekātošu. “Nekāds nabags jau neesmu, un arī kājas nav loterejā vinnētas!”
Nosalis iegāju tuvējā krodziņā, un pasūtīju sev kafiju un brendiju. Zāles stūrī kvernēja pāris veču pie spēļu automātiem, kurus kā Anglijas rudeņu migla apņēma cigarešu dūmi. Pavēros uz spēļu automātu rindu, pie kuriem šovakar nepulcējās ne mazgadīgie puišeļi, ne arī iereibušie pensionāri, un jau grasījos piesēst pie kāda no automātiem, kad atkal prātā kā bite iedzēla vakardienas aizvainojošie izteicieni par manu atkarību un aizraušanos ar bērnu spelītēm un bomžu vaļaspriekiem. “Nu gan pāršāva pār strīpu! Krietni par stipru!”, nodomāju, bet tomēr ieņēmu vietu pie daudzajiem spēļu automātiem. “Vismaz tā laiks ātrāk paies, un nestavēšu jau laukā lietū un vējā…”

- Mēs veramies ciet! No pieciem līdz astoņiem rītā divas stundas mūsu bārs ir slēgts, jaunais cilvēk! – izdzirdu sev aiz muguras. Satrūkos, un ķēru pēc telefona, lai apskatītos, cik tad īsti ir pulkstenis. “Pieci? Jau? Tas ir kāds joks, vai?” Pavēros apkārt, bet krogā neviena vairs nemanīja. Prātā vien ienāca doma, ka vairākkārtīgi tiku mainījis naudu pret spēļu žetoniem, un panikā tvēru pēc naudas maka. Tajā bija palicis vairs tikai viens divdesmitnieks, un sīknaudas nodalījumā pāris vienlatnieki. “Kur mani trīssimts lati” Johaidī!”
- Jaunkundz, es gribētu ziņot par zādzību! Mani jūsu bārā ir apzaguši! – piegājis pie letes, vērsos pie bārmenes ar cigarešu dūmos un bezgaisā nogurušo seju.
- Es Tev tūlīt tādu apzagšanu parādīšu, smirdīgais spēlmani, ka vēl ilgi mani atcerēsies, tupot policijas tuptūzī, - bezkaislīgi nošņāca bārmene, noliekot uz letes tējas krūzi un paceļot rokā apsardzes izsaukšanas pulti. Metos laukā pa durvīm, kaklā sajūtot sāļumu, un tas stipri aizžņaudzās… Uz ielas no visa spēka spēru pa atkritumu tvertni, un ejot garām pieturai no visa spēka iezvēlu pa stikloto sienu, tā stipri sasitot roku, par atbildi vien saņemot dobju būkšķi un vieglu biezā stikla būdiņas nolīgošanos.
Tuvojoties mājām, gāju garām kādam diennakts spēļu salonam, kurā jautri tērgājot devās iekšā pāris jauniešu. “Laipni lūgti ellē, vārguļi! Atstājiet te visu savu naudiņu, lai vairojas mans prieks un jūsu izmisums… Ha ha ha …vārguļi!”, izdzirdu kādu sev tuvu aiz muguras sakām, un ļauni noņirdzamies. Apmetos apkārt, bet man aiz muguras neviena nebija. Līdz pat mājām sev aiz muguras ik pa laikam saklausīju kādu ļauni un gardi iesmejamies un žvadzinot naudu, bet ikreiz, kad atskatījos, man aiz muguras neviena nebija, vien rudens asais vējš dzenāja koku lapas un plastikāta maisiņus.
Atcerējos, kā viņai bija saskrējušas acīs asaras, sakot, ka mīl mani un par mani raizējas, bet pametīs mani, ja vēl kaut reizi speršu kāju spēļu salonā… “Bet es taču neesmu tads… “ “Nē, Tu esi vēl lielāks mēsls, nekā viņa domā! Tu nevienam neesi vajadzīgs…” Atkal aiz muguras izdzirdu to ņirdzošo balsi, bet vairs nemetos apkārt, jo zināju, ka man aiz muguras tāpat neviena nebūs. Es nokritu ceļos un ielas vidū raudāju, man bija sevis žēl, tik ļoti žēl…
Kad pēcpusdienā pamodos, viņas vairs nebija, vien pie ledusskapja ar lūpukrāsu rakstīta zīmīte vēstīja: “Nemeklē! Priekš Tevis manis vairs nav!”

(17.01.2007)

Par mūžīgo

Pa ciema tukšo ielu skaļi grabēdami vilkās veci rati, un ik pa laikam uz bruģētās ielas izšļācās kāda ūdens šalts no lēkājošās kannas, kuru ratos noturēja vairākas auklas un drātis, saistot to pie vecajiem ratiem. Ratus vilka vecs vīrs, laiku pa laikam apstādamies, un karstās saules nokausēts, ar cepuri noslaucīja sasvīdušo seju. Lai arī cik uzmanīgi vecais vīrs vilka ratus, ūdens skaļie klunkšķi viņu laiku pa laikam brīdināja braukt vēl uzmanīgāk, un ik pa laikam viņš atskatījās uz ratiem, novērtējot situāciju. Blakus ūdens kannai bija satilpinātas arī pāris kastes ar puķu stādiem, par kurām vecais vīrs raizējās vairāk, kā par izšļakstīto ūdeni.
Drīz jau vīrs bija piebraucis pie zemas koka sētas, un atvēris čīkstošus koka vārtiņus, stūma savu vedumu pa tiem iekšā koku pavēnī. Nonācis līdz krāšņi ziedošām puķu dobēm, vecais vīrs apstājās, un raisīja vaļā auklas, lai izceltu no ratiem nu jau pustukšo ūdens kannu un stādus. Izcēlis visu vedumu, vīrs uzmeta skatu ziedošajām puķēm, un tikko dzirdami izdvesa:” Sveiki, mīļie…” Kādu mirkli tā pastāvējis sakņupis, viņš noslaucīja miklās acis, un gausi atsāka darbošanos. Atradis audekla kulītē mazu kaplīti, vīrs ņēmās aprušināt ziedošos stādus, meklēdams kādu nezāli, bet tās šeit vairs sen kā neauga, nepaguva pat uzrasties no biežās rušināšanas.
Piegājis pie iepriekš sagatavotas dobītes, vīrs klusām kaut ko pie sevis murmināja, un rūpīgi iedēstīja tajā atvestos stādus, bagātīgi tos aplēja. Pēc paveiktā darba apsēdās uz rupji tēsta maza soliņa, un izklāja uz maza galda kabatslakatiņu, salika uz tā no audekla maisiņa sadabūtās sviestmaizes un aukstu tēju.
Bez steigas vīrs ieturēja necilo maltīti, un klusām vērās uz rūpīgi koptajām kapa kopiņām, kuras tikai teju teju varēja sazīmēt zem kupli ziedošajiem ziediem. Pār vīra krunkainajiem vaigiem noritēja liela asara, bet viņš to neslaucīja nost. Siltajā vējā tā ātri vien nožuva pati. No viena maza laukakmens pieminekļa pretī vērās smaidošas sievietes seja, un vecais vīrs, tajā maigi lūkojoties, klusām raudāja. Pēc brīža vīrs piegāja pie pieminekļa, un maigi noglaudis sievietes fotogrāfiju, klusām viņai stāstīja par ciema ierasto dzīvi, par jaunumiem, kurus laiku pa laikam bērni un mazbērni pārveda no lielpilsētas, stāstīja par nerātno runci Pēci, kurš bijis aizklīdis uz nedēļu meitās, atstājot viņu pavisam vienu mājās, un par kaimiņu ķīviņiem, kuros viņam laiku pa laikam nākas vakaros noklausīties.
Vīrs vēl ilgi stāstīja savai aizgājušajai dzīves biedrei par katru ikdienas notikumu, laiku pa laikam gan priecīgi pasmaidot, gan sērīgi nopūšoties, un tikai pret vakarpusi viņš lēnām posās mājup. Sakrāvis tukšo kannu un stādu kastes atpakaļ ratos, vīrs vēl labu laiciņu nolūkojās uz smaidošo fotogrāfiju.
-Drīz es šurp atnākšu, un vairs prom no tevis neiešu…- klusām nosolījās vīrs, un gausā solī, tukšajiem ratiem skaļi rībot, devās mājās.

(17.01.2007)

Neapskaužams monologs

Nekāda darba prieka, par koncentrēšanos vispār runas nevar būt! Vēderā tauriņi, bet prāts mūk no manis un klīst laukā no pilsētas. Gribās skraidīt zaļā zālē starp izplaukušiem kokiem, gribas daudz saules un dullumu izkliegt no pilna spēka... Skriet pa mežmalu, no meža zemenēm gatavot košas krelles, saverot uz plāna salmiņa. Saule kā sabiedrotā palīdzēt atbrīvoties no drēbju liekās nastas...
Pretējās mājas logā nozibsnīja saules stara atspīdums, un apžilbināja man acis. Tas bija kā cirtiens ar lineālu pa nagiem:" Nedrīkst! Izmet pat no domām!"

Ir kāds sens latviešu teiciens, ka rīts gudrāks par vakaru, un ka šim teicienam galīgi nepiekrītu, arī skaidrs kā diena, jo no rītiem viss rādās vēl briesmīgāk... Tā nu tas ir!
Šorīt pamostoties izdzirdēju Raimondas Vazdikas dziesmu, un aizķēra vārdi:"...mīlestība un sāpes vienu viet...". Pāris vārdu, bet precīzi.

Brīvdienās pēc labi padarīta darba klusām vēroju Gaujas ūdeni, un priecājos, ka ir kāds, kurš spēj mani pacelt un likt ik pa laikam staigāt divus centimetrus virs zemes. Ir kāds, kurš pratis likt izbaudīt brīvo lidojumu, un es ceru, ka nekritīšu, man neļaus! Un ja arī kļūdos tagad, tad kļūdos skaisti!!!

Ir tik labi, tik skaisti, bet sirsniņa vien reizēn klusām ieīdas, nu varbūt tamdēļ, ka ne jau tik nepareizi bija gribējies, lai notiek...

Es zinu, ka vientulība arī ir laba lieta, pat veselīga, tikai mazās devās, bet man nu nepavisam nesanāk tās pareizās proporcijas!

Un atkal jāsaka, ka glābiņš ir darbs, daudz darba, kurā ir jāieiet pilnībā, jo atšķirībā no mīlestības, darbā valda sausi skaitļi, tāpat kā sadzīvē, kad saņem kaudzi ar rēķiniem...kuri atvēsina!

Un tuvojas arī papardes zieda meklēšanas laiks, tāds ļoti ekstrēms pasākums īstenībā, zinot vidi, kādā viņas (papardes) mēdz augt...visi tie gliemji un pārējie brikšņu monstri...
(09.05.2009)

Brīvdiena

Iesākts: 1.06.2005.
Izlabots: 15.09.2005.

Sēdēju mašīnā blakus savam draugam, un ar baudu vēroju garām slīdošās vasarīgās lauku ainavas. Beidzot mums bija izdevies abiem kopā izrauties no pilsētas kņadas un darījumiem, lai kopā aizvadītu vienu brīvdienu pie dabas krūts. Par to, kurp doties brīvdienā, jau bijām izlēmuši iepriekš, un tagad ar nepacietību gaidīju Latgales pakalnu un ezeru krāšņumu.
Pamalē varēja manīt draudīgus pelēkus mākoņus, bet nekāds nieka lietus nespētu mūs vairs atturēt no savu plānu īstenošanas. Jau drīz automašīnas stiklus sāka kapāt lielas lietus lāses, bet tās nemazināja mūsu sajūsmu par kopīgo atpūtu mūsu lauku mājās Latgalē.
Pa ceļam iebraucām omulīgā ceļmalas krogā, un sātīgi papusdienojuši, ar jaunu sparu varējām turpināt ceļu. Lietus joprojām neatstājās, un likās, ka šodien saulīti vairs neredzēsim, jo visapkārt debesis klājās kā savazāts netīrs palags.
Kad jau tuvojāmies galamērķim, arvien retāk uz ceļa varēja manīt kādu braucēju, vien šur tur no tīruma darbiem mājup pukšķināja kāds lietū aizstrādājies traktorists, un nogriežoties no šosejas uz lauku ceļa, ceļmalā pa retam tik varēja manīt kādu vientuļu gājēju. Mums tuvojoties, gājējs piestāja, un braucot mums garām, pacēla sveicienam roku. Mēs smaidot atņēmām sveicienu, priecājoties par lauku ļaužu uzmanību un vienkāršību.
-Tagad tas vecītis vēl ilgi prātos, pie kuriem kaimiņiem nu iebraukuši ciemiņi, vismaz cilvēkiem būs kāds svaigs notikums, kuru apspriest pie vakariņu galda. Nez vai šajā apkārtnē bieži gadās redzēt apvidus džipus? Nez vai šeit bieži gadās kas aizraujošs vietējiem iedzīvotājiem - skaļi prātoja mans draugs.
Pēc brīža uzbraucām kādā pakalnā, un skatam pavērās vārdiem neaprakstāms skats. Lejā pletās pļava, pilna ziediem dažnedažādās krāsās, un tālumā no miglas iznira koku aprises. Virs kāda meža ieskauta neliela ezera klājās dūmaka, liekot tikai nojaust, ka ezerā ir ūdens, nevis balts piens.
-Nomirt var no šādiem smukiem dabas skatiem, - tik spēju noelsties, ķerot mirkli, lai izbaudītu krāšņo ainavu, kura pavērās skatam.
Kad piebraucām pie mājām, apkārtne nepārprotami liecināja, ka šeit neviens nesaimnieko, un mājas ir pamestas. Starp kupli saaugušo zāli, kura sniedzās mājai jau līdz zemajiem logiem, varēja samanīt pārziedējušās tulpes un narcises, un vietām kuploja kāds pojeņu krūms. Nācās atzīt, ka šie ziedi neskartajā biezoknī izskatījās daudz pievilcīgāki, nekā augot rūpīgi iekoptos mazdārziņos. Lietus joprojām nemitējās, un mēs sastiepām mantas mājā, un uzģērbām siltākas drēbes un gumijniekus. Bijām nodomājuši doties ar mašīnu apgaitā uz tuvējo mežu un ezeru, tādēļ bez gumijniekiem mums tur noteikti nebūtu iešana, ja nāktos paieties kājām kādu gabaliņu. Lietus bija atmiekšķējis smilšainos ceļus, un vietām nācās aizturēt elpu, jo likās, ka teju teju mūsu mašīnu ienesīs kādā grāvī, bet par laimi, visur izbraucām cauri sveikā. No iepriekšējām vētrām uz meža ceļiem šķērsām gulēja apgāztie koki, un lai nebūtu jābrauc atpakaļ, braucām pa bezceļiem, kas nemaz nenāca par labu mašīnai, jo laikam uz kāda celma kautko mūsu braucamajam bijām aizķēruši.
Starp kokiem samanījām paspīdam ūdeni, un tūliņ arī devāmies turp. Gar ezera krastu ceļš bija daudz maz notīrīts, un braucot manījām vairākas atpūtas vietas. Uz smagnējiem koka galdiem un soliem mētājās līgotāju pamestie ozollapu vainagi un izdzertās pudeles. Pie vienas šādas atpūtas vietas mēs piestājām, un izkāpuši no mašīnas, pa laipiņu piegājām pie ezera. Virs ezera cēlās biezi miglas vāli, kas liecināja, ka ūdens ezerā ir siltāks par gaisu. Palūkoju ūdeni, un pārsteigta secināju, ka tas tiešām ir ļoti silts. Mans draugs noāva zābakus, un atlocītiem bikšu galiem iebrida ezerā.
-Vajag nopeldēties, ja jau esam atbraukuši! Kā domā? – it kā iesakot, kā mudinot, noteica draugs.
-Domā, pa pliko? – smaidot pajautāju, zinot, ka peldkostīma man tāpat nav līdzi, un viņam peldbikses ar palika mājās neizpakotas no somas.
-Kam šeit vispār drēbes vajadzīgas? Pat ja nelītu lietus, nezvai te kāds ieklīstu nedēļas vidū! Vietējiem šie skaistie dabas skati drošvien jau aknās sēž, - prātoja vīrietis.
-Te mierīgi visu dienu varētu netraucēti pliks staigāt, un neviens mūs pat neiztraucētu, - piekritu, plūcot purva īrisus, kurus atradu turpat aiz laipas augam kuplā pulkā.
No lietus kļuva diezgan drēgni, un mana vējjaka laida cauri mitrumu, bet draugs jau vilka nost drēbes, un meta tās iekšā mašīnā. Gluži kails viņš devās uz ezeru, un brida ūdenī, bet es vēl brītiņu papriecēju acis, novērtējot kailā vīrieša augumu. Saņēmu dūšu, un arī žigli izģērbos, un rikšiem aizskrēju uz ezeru. Gaisa un ūdens temperatūra krasi atšķīrās, un tas palīdzēja pārvarēt drebuļus. Lietus lielām un smagām lāsēm kapāja kailos plecus, bet es vēl nevarēju saņemties un ienirt ezera ūdenī. Draugs piepeldēja klāt, un saudzīgi mani apņēmis, vilka dziļāk ūdenī. Es smejoties tikai elsu:
-Tikai nedomā mani slīcināt!
-Tā tu vēl nosalsi, ja nenāksi pavisam ūdenī. Ūdenī uzreiz paliek labāk. Siltāk! - noteica Viņš, brienot ar mani dziļumā, kamēr ūdens man sniedzās jau līdz kaklam. Tad viņš mani palaida vaļā, un es metos peldēt.
Ar mirkli pietika, un abi devāmies ārā no ūdens, skriešus skrienot uz mašīnu sildīties. Ieslēdzām mašīnai apkuri, un iekārtojāmies cieši saspiedušies uz aizmugures sēdekļa, lai sasildītos. Man galvā iešāvās doma, ka laikam arī draugs nojauš, cik izdevīgās pozīcijās esam mēs abi, lai pamīlētos mašīnā pie dabas, un vēl doma nebija pabeigta, kā sajutu drauga rokas slīdam pār manu ķermeni.
-Nāc, sasildīšu, - tikai nočukstēja draugs, un jau pēc mirkļa mašīnā kļuva par karstu. Nekas tā neatraisa enerģiju, kā svaigs gaiss un vēsas peldes.
-Cik tevī ir silti, - ar baudu čukstēja draugs, noskūpstot mani, bet es piekļāvos vel ciešāk viņam klāt.
Tiklīdz bijām atgriezušies mājā, lietus beidzot norima, un visapkārt iestājās klusums. Likās, ka biezos miglas vālus var pat sadzirdēt, kuri lēnām vēlās pār pļavu, jo visapkārt valdīja pilnīgs klusums.
Iekodām līdzpaņemtās vakariņas, un devāmies pie miera. Likās dīvaini, ka šeit neviens mūs nevar iztraucēt, un arī mīlējoties nav jāuzmanās, ka kāda skaņa izdota par skaļu. Vienīgie klausītāji bija sienāži, kuri turpat aiz mājas sienas diezgan skaļi un uzmācīgi bija atsākuši savu muzicēšanu, tiklīdz lietus bija pierimis. Guļot aizvērtām acīm, un klausoties klusumā, gribējās skriet laukā, lai sabārtu un iztrenkātu skaļos muzikantus, bet jau pēc mirkļa man par sevi sanāca smiekli. Klausoties drauga mierīgajā elpā, un sienāžu sisināšanā, laidos miegā, vēloties, lai ilgāk vilktos šie no pasaules atšķirtības mirkļi.
Nākamajā dienā vajadzēja jau posties mājup, un nesteidzīgi malkojot rīta kafiju, vēros laukā pa logu uz saules apmirdzēto pļavu un mežmalu. Pēc vakardienas lietus zaļums likās tik silgts un tīrs, ka kodās acīs, un sajutu skumjas par drīzo prombraukšanu.
Mājupceļā vēl reizi nobraucām no šosejas, un iebraukuši kādā vietuļā nostūrī, vēlreiz izmantojām divvientulību, lai pamīlētos pie dabas krūts.
Šo īso brīvdienu laikā bijām gana daudz smēlušies garīgas atpūtas, lai pietiktu gana daudz spēka lielpilsētas džungļos cīnīties par savu vietiņu zem saules.

Par sievietēm...

/Uzrakstīts 2005. gadā /

Vēl bija pavisam agrs rīts, kad no miega mani iztrūcināja savāds troksnis. Pataustīju blakus spilvenu un secināju, ka mans vīrs jau ir piecēlies, un pošas uz darbu. Vēl lāgā neatmodusies, piečāpoju pie vannas istabas, un caur durvīm izdzirdēju vīrieša kluso pukošanos par kaut ko sasodītu. Pavēru durvis, un sastapu vīra nelaimīgo acu skatienu. Mans vīrs stāvēja pie plauktiem, nokrautiem ar kosmētikas un dušas piederumiem, un lasīdams pa grīdu izbirušās tūbiņas un kārbas, centās tās sabāzt atpakaļ plauktos.
-Es tikai centos izzvejot savu nelaimīgo bārdas dzenamo un putas, kad tavas bundžas grabēdamas bļamm bļamm visas viena pēc otras gāzās man virsū… - taisnojās mans cienītais, tajā pat laikā kā akrobāts cenšoties sarindot uzreiz kādas sešas tūbiņas ar manu kosmētiku atpakaļ plauktos.
Aizvēru durvis, un lēnām čāpoju atpakaļ uz gultu, jo līdz mana darba sākumam bija vēl gana daudz laika. Kad jau biju gandrīz iemigusi, izdzirdēju vīru paveram guļamistabas durvis, un klusām čukstot:
-Vēl guli? – viņš pajautāja, un lēnām ieslīdēja istabā. Pamanījis manas puspavērtās acis, viņš tikai nopūtās. Pēc maza brītiņa vīra kungs tomēr neizturēja, un tikpat klusi man jautāja:
-Vai tu pati maz orientējies visās tajās bundžās un kārbās, ar kurām esi piebāzusi visus plauktus vannas istabā? Lai es tiktu pie sava vientuļā bārdas dzenamā, man jāizlavierē cauri taviem krēmu un losjonu, un sazin kādiem tur vēl “zaldātiņiem”… - viņš turpināja pukoties par šā rīta neveiksmi, meklēdams skapī tīru kreklu.
-Nomierinies tak, - noburkšķēju, pārvelkot segu pāri galvai. Vēl pēc mirkļa sajutu viņu rokamies pēc manis pa segu, un uzspiedis skūpstu, viņš atvadījās.
-Atā, saulīt! Līdz vakaram, - un prom viņš bija.
Viss miegs man jau bija aizgaiņāts, un lēnām cēlos augšā. Ejot uz virtuvi, pamanīju vīra atstāto mobilo. “Ko viņš bez manis iesāktu…”, atkal nopukojos, un pavērusi virtuves logu, pamanīju vīru vēl rosāmies ap mašīnu. Pametis acis uz augšu, viņš mani pamanīja, un arī mobilo telefonu, kuru graciozi turēju pastieptu rokā. Iesitis sev ar plaukstu pa pieri, viņs panācās tuvāk logam , un uzsauca, lai metu telefonu lejā. Es arī metu, un vīrs veikli to noķēra plaukstās, un nosūtījis man gaisa buču, devās uz mašīnu. Vēl pēc mirkļa viņš jau bija aizbraucis, un es lēnām ķēros pie savas rīta kafijas un cigaretes.
Atkal ienāca prātā vīra pukošanās par manām daudzajām “bundžām”, ar kurām viņš ik rītu karoja, lai tiktu pie sava bārdas dzenamā, un atkal sapīku. Šodien noteikti nebiju savā labākajā omā! Bet kādā omā gan staigātu vīrieši, ja ik dienas viņiem būtu jārūpējas par veselīgu un tvirtu sejas krāsu, neskatoties uz bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu? Pilna pasaule, nē, pat mūsu pilsētele pilna meitenām, sievietēm, smukām kā pērles, kuras pūlas nopulēt sevi viena par otru spožāk, lai izdzīvotu lielā konkurences tirgū, kad tajā pat laikā vīrieši nemēdz īpaši iespringt, lai izceltos uz pārējo fona. Un nav jau vajadzības, jo tāpat taču kādai viņš būs gana labs, jo skaistu sieviešu ir vairāk, kā vizuāli pievilcīgu vīriešu. Ko viņi sacītu par regulārām depilācijām, lai tik mūsu kājas un citas ķermeņa daļas nelīdzinātos neandertāliešu ķepām?
Kāds mans sens paziņa reiz izteicās, ka nav nekā jaukāka, kā būt sievietei! Būdama jauka sieviete, viņam piekritu, zinot arī viņa nemirstīgo klasiska ērzeļa slavu.
Bieži esmu dzirdējusi gan savu vīru, gan citus vīriešus šausmās pārvērstam sejām sakām, ka sievietes ir trakas vai mazohistes, ja jau ir gatavas bez jebkādas narkozes raut laukā spalvas no visām iespējamām ķermeņa vietām. Vienmēr esmu klusi pie sevis smaidot atteikusi, ka ne jau trakas mēs esam, bet gan stipras, skaistas un drosmīgas! Un mazohisti mēs esam visi – ja jau ar sāpēm esam nākuši pasaulē, lai turpinātu šīs pašas sāpes izbaudīt uz savas ādas visas savas dzīves garumā. To visu mēs darām, lai kaut nedaudz izpelnītos vīriešu uzmanību, un gaidām, lai kaut ko vīrieši ziedotu arī mūsu labā, lai viņiem veltītā uzmanība un laiks būtu kaut nedaudz līdzvērtīgi!
Pēc pēdējā kafijas malka sajutu, ka nu manī sāk augt dusmas uz vīriešiem, bet īsti vairs nebija laika dusmoties, jo bija laiks doties uz darbu. Vien prom ejot pie sevis nopūtos un klusām nolādējos:” Stulbie vīrieši!”
Uz ielas manu uzmanību piesaistīja kāds pāris, un atkal nācās pavīpsnāt. Slaidā dāma diezgan īsos svārciņos un jaukā pusmētelītī žiperīgi vilka sev līdzi pelēku mazu vīreli, kurš ar ilgu pilnām acīm vērās uz “Balzama” veikala skatlogiem, un ejot garām spēļu automātu klubam, vispār bija gatavs apraudāties. Kundzīte pat nemēģināja pievērst uzmanību vīra žēlajiem skatiem, vien stiprāk iebukņīja šim sānos ar elkoni, lai iešana būtu ātrāka. Atkal atcerējos šā rīta pukošanos uz visu vīriešu dzimumu, un tik pat sērīgu dūšu devos tālāk.
Kad jau pusskriešus pa parka celiņu klidzināju darba virzienā, izdzirdēju kādu svilpjam, un jau drīz vien man pretī izskrēja kāds subjekts, nepārprotami “iestidzis” saldajos astoņdesmitajos, vien piemirsis, ka bioloģiskais pulkstenis gan nekur nav bijis iestrēdzis! “Ak mans dievs!”, vien paguvu pie sevis klusībā nošausmināties. Kā brīnumā vēros vīrieša platajā un nekaunīgajā smaidā, kurš nekautrējās atklāt savu zobu retās rindas. Tad pamanīju viņa kroņa numuru – līdz pleciem pakausī garos taisnos matus, bet priekšpusē nepārprotami lokotas vai ilgviļņotas sprogas. Pat neieklausoties vīrieša stāstījumā, centos viņu apiet ar līkumu, laikam jau vairāk vairoties no spirta dvingas, kā paša vīrieša. “Nu veči! Toties kas par pašapziņu…”, vien spēju nodomāt, kad prātā atkal ieskrēja doma, ka gan jau kādai arī šis tipiņš ir viņas sapņu vīrietis, jo mums taču katrai ir savi mērķi un etaloni, katra savu kārti cenšas spraust tik augstu, cik augsta ir katras pašapziņa, pašvērtējums, nospraustie mērķi un sapņi. Ik pa laikam man arvien biežāk pēdējā laikā nācās secināt, ka jaunības maksimālisms man laikam jau zudis, jo arvien biežāk pieķēru sevi, ka man patīk dažādu tipu vīrieši. Galvenie kritēriji tomēr vēl bija, jo arī sev vēl neļāvu gluži vaļu. Man vīriešos svarīgi bija, lai viņš nebūtu morāls kroplis, lai būtu ar kaut kādām ambīcijām, lai dzīvē viņam būtu kaut neliela gribēšana sevi pierādīt, lai viņš kaut nedaudz būtu vizuāli izskatīgs, interesants sarunu biedrs… Lai arī esmu precēta dāma, kā diabētiķis bieži vien mieloju acis ar saldumiem, zaglīgi pētot mani interesējošus vīriešus.
Tā domās ieslīgusi, stāvēju pie gājēju pārejas, gaidot, kad beigsies mašīnu straume, lai pārcilpotu pāri ielai. Pēkšņi kāds vieglais auto piebremzēja, un īsi pasignalizēja. Es devos pāri ielai, un pametusi acis uz vadītāju, pamanīju pie stūres zolīdu sirmu kungu sūtam man gaisa buču. Es pasmīnēju, un sajutos ļoti labi! Ja jau uz ielas vēl arvien apstājas mašīnas, un tajās sēdošie vīrieši sūta man bučas, tad ar mani tik traki vēl nav, vēl varu dzīvot mierīgi!
Iecilpoju birojā, un mazajā garderobītē jau kāru vieglo mētelīti uz pakaramā, kad ienāca kolēģis, un uzmetis man skatu, smaidot tik noteica:
-Šodien būs ellīgi jauka dieniņa, un tu arī varen labi šodien izskaties!
Nu jau pavisam starodama sēdos pie sava darbgalda, jūtot sevī jaunus spēkus, un ķēros pie darba. “Cik tie vīrieši tomēr ir jaukiņi! Un daži pat tīri smukiņi…”, vēl nodomāju, metoties ar jaunu sparu iekšā dokumentu kaudzē.
Tādas nu mēs esam, tās sievietes! Katra ar savu kreņķi, katra ar savu niķi, katra ar savu attieksmi pret dzīvi, pret vīriešiem, katra ar savu mainīgo garastāvokli. Tādas nu mēs esam, jaukās būtnes!!!
Vakarā pēc darba iegāju kādā mēbeļu veikalā, un nopirku vēl vienu sienas skapīti vannas istabai. Lai jau vīra kungam ir mierīgāks prāts no rītiem, un lai viņš netraucēti varētu sadzīt rokās savu vientuļo bārdas dzenamo aparātu, un nav vairs ik rītu jārībina no plauktiem lejā manas bundžas un krēmi.
(07.12.2005)

Pārpratumu brauciens

/ Uzrakstīts 2006. gadā /

Pēdējā mirklī pieskrēju pie kases dzelzceļa stacijā, un iegādājos braukšanas biļeti. Tikko bija noslēgusies mūžību gara darba nedēļa, un tādēļ ar atvieglojuma sajūtu krūtīs skrēju pa kāpnēm augšā uz peronu, jau iepriekš priecājoties par gaidāmo iespēju atpūsties pie dabas un ūdeņiem. Ielēcu tuvākajā vagonā, un cauri visam vilciena sastāvam devos uz pirmo vagonu, instinktīvi aizturot elpu, ejot cauri tamburiem, lai izvairītos no urīna smakas. Man likās ērtāk braukt pirmajā vagonā, jo izkāpjot no vilciena, māšeles māja būs gandrīz kā ar roku aizsniedzama, un pa peronu nevajadzēs iet lieku gabalu.
Iekārtojos sēdvietā pie loga, un jau tūlīt pie manis pienāca vagona konduktore pārbaudīt braukšanas biļeti. Pasniedzot konduktorei braukšanas biļeti, nevarēju neievērot konduktores apātisko un nogurušo sejas izteiksmi. Laikam nabadzīte šodien jau kādu tūkstoti biļešu apzīmogojusi, un neskaitāmas reizes jau paguvusi izķīvēties ar bezbiļetniekiem. “Klikš!”, un konduktore jau sniedza man atpakaļ apzīmogotu papīra strēmelīti.
-Paldies!, - vien noteicu, paņemot atpakaļ savu biļeti. Vērojot, kā konduktorīte automātiski jau lūkojas pēc nākamā pasažiera, kuram apzīmogot biļeti, es lēnām bāzu savu biļeti maciņā.
“Pagūšu varbūt vēl līdz ezeram aizskriet ar māšeli un viņas bērniem, un izpeldēties,” pie sevis klusām prātoju. Jutu nogurumu, un automātiski prātā ķērās druskas no darba ikdienas. Ik pa laikam acu priekšā uzpeldēja kāds dokumentu fragments, un ik reizi centos to aizgaiņāt, jo man bija sākušās brīvdienas. Ar varu centos nedomāt vairs par darba lietām, gribējās jau tagad izbaudīt karsto vasaras dienu, un nerātno vēju, kurš pa priekšējo logu pūta man tieši virsū, un ik pa laikam vandījās manos matos.
Atspiedu galvu pret loga rūti, un aizvēru acis, klausoties līdzbraucēju klusā murdoņā, avīžu un iepirkuma maisiņu čaukstēšanā, un konduktores zīmoga klikšķināšanā.
Kaut kur ieskanējās kāda pazīstama diktora balss, un es atvēru acis. Virs vagona ieejas pamanīju mazu televizoru, pa kuru rādīja sporta spēles, un sajutos apmulsusi. Iekāpjot vilcienā, nekādus televizoriņus netiku manījusi. Varbūt nebiju vienkārši ievērojusi? Atkal iekārtojos ērtāk savā sēdvietā, un nu jutu, ka arī sēdvieta kļuvusi ērtāka, abās pusēs sev jutu mīkstus polsterējumus, uz kuriem es arī ērti atspiedos. Ik pa laikam televīzijas pārraide kļuva skaļāka, un mani tas nedaudz pat kaitināja, bet bija slinkums atvērt acis, un palūkoties, vai nevar kaut kā skaļumu tomēr noregulēt. “Brauciens nemaz nav tik ilgs”, pie sevis nomurmināju, un nomierinājos. Pēc laiciņa izdzirdēju konduktores uzstājīgo balsi sev kaut kur aiz muguras:
-Jūsu biļetīti, lūdzu! Un uzvedieties nedaudz klusāk, jūs traucējat citiem!
Aiz muguras izdzirdēju klusus smieklus, un nesaprotamu murmināšanu. Tad atkal konduktore jau nedaudz apjukušā balsī kaut ko skaidroja kādam braucējam par biļeti.
-Jums citas biļetes nav? Šī jau sen kā nav vairs derīga!
Es nedaudz sastingu savā sēdvietā, cenšoties uztvert konduktores sacīto, tomēr joprojām nevēru vaļā acis. Joprojām dzirdēju tv pārraidi, kura nu jau skanēja nedaudz klusāk.
-Nu bet Jūs esat pārliecināts, ka šo biļeti iegādājāties šodien? Viņa taču nav derīga… - līdz manīm atlidoja konduktores sacītais. Izdzirdēju kāda pasažiera neskaidru purpināšanu, un atkal konduktores neapmierināto balsi.
- Šādus papīriņus tikai muzejā varat uzrādīt, bet man vajag braukšanas biļeti. Plastikāta, vai saprotat mani? To var iegādāties jebkurā biļešu kasē, un braukšanu apstiprināt vilcienā vai uz perona tam paredzētajos automātos. Jūs mani vispār saprotat, par ko es runāju? – dzirdēju konduktores nu jau pavisam pikto un neapmierināto balsi.
Nedaudz satrūkos, izdzirdot par plastikāta kartiņām, kuras jāapstiprina pirms braukšanas. Sāku klausīties vērīgāk, un drudžaini centos atcerēties, kāda braukšanas biļete ir man pašai. Skaidri atcerējos konduktores sejas izteiksmi, ar kādu viņa ar paprāvu zīmogu uzklikšķināja uz manas biļetes, un atdeva to man atpakaļ. Tātad mana biļete bija derīga tomēr! Bet kas tās par plastikāta kartiņām? Ko viņa te tagad stāsta?
-Nu ko es iesākšu ar Jūsu biļeti? Jūs ar tādu nemaz nedrīkstat kāpt iekšā vilcienā! Jums vajag plastikāta kartiņu, kuru jāapstiprina pirms braukšanas. Lūk, šādu biļeti Jums vajadzēja iegādāties braukšanai vilcienā. Ja neprotat braukt ar sabiedrisko transportu, iegādājieties sev automašīnu! – dzirdēju aizkaitināto konduktores balsi, un kaut kur tālāk atkal kāds klusām ķiķināja.
“Vēl labāk!”, nodomāju pie sevis. Tikko noturējos, lai neatvērtu acis, un nepaskatītos, kādu biļeti uzrāda braucējs, un kāda ir vajadzīga konduktorei.
“Nu kā tad tā? Es taču arī iekāpu vilcienā, pirms tam pie kases nopērkot parastāko papīra strēmeli, kuru sauc par biļeti, bet nu izrādās, ka ar tādām nedrīkst braukt? Ka tikai Viņa nesadomā pārbaudīt visu braucēju biļetes vēl reizi! Es taču no kauna nomiršu, ja izrādīsies, ka arī man ir kaut kāda tur aizvēsturiska papīra biļetīte,” satraukti pie sevis domāju. “Un vai iekāpjot vilcienā, katram sēdeklim bija tie polsterējumi rokām? Taču apsēdos parastos koka krēslos, ja nemaldos…”, atkal prātoju klusībā, baidoties atvērt acis. Kā strauss turēju galvu smiltīs, neko neredzot cenšoties izsprukt no nepatikšanām. “Un vēl tie televizoriņi… Vai vispār esmu iekāpusi pareizajā vilcienā? Vai paskatījos uz perona tablo, kurp brauc šis vilciens? Vai arī esmu sajukusi prātā, un nesaprotu, kas šeit notiek?”
Brītiņu valdīja klusums, kad izdzirdēju vadītāju nošļupstam pieturas nosaukumu. Sajutu, ka kāds mani viegli papurina, un jau pārstāju elpot, iztēlojoties, ka konduktore nolēmusi arī man vēlreiz pārbaudīt biļeti. Kāds mani papurināja vēlreiz, šoreiz nedaudz uzstājīgāk, un izdzirdēju kādu kungu sakām:
-Bērniņ, man nu jākāpj laukā! Varbūt atbrīvosiet manu roku?
Momentāli atvēru acis, un pamanīju sirmu kungu labsirdīgi manī nolukojamies, un smaidām.
-Laikam biji stipri noguris, bērniņ? – kungs man smaidot pajautāja, liekot galvā platmali, un paberzējot savu kreiso plecu, uz kura, kā izrādās, visu ceļu biju gulējusi. Sirmais kungs pārliecās man pāri, un paņēma savu žaketi, kuru laikam bija pakarinājis pie loga, kad jau biju iesnaudusies.
-Atvainojiet! Bet kas par pieturu tagad būs? – pagalam apmulsusi nomurmināju. Izdzirdēju sirmo kungu nosaucam pieturu, un nopriecājos, ka braucu vismaz pareizajā virzienā, jo nākamajā pieturā man bija jākāpj laukā. Aiz muguras joprojām dzirdēju sporta komentētāja balsi, un pametusi skatu augšup, virs ieejas nemanīju nekādus televizoriņus. Pavēros sev pār plecu uz aizmugurē sēdošiem pasažieriem, un ieraudzīju jauniešu pulciņu, kuri klausījās radio, bet ejas pretējā pusē konduktore joprojām kādam jaunam vīrietim centās ieskaidrot, ka ar bankomāta karti vilcienā norēķināties nedrīkst.
“Ak mans Dievs!”, pie sevis vien nopūtos, vērojot sev apkārt sēdošos cilvēkus, un lēnām cēlos augšā, lai dotos uz izeju. “Laikam esmu pārstrādājusies! Man vajag svaigu gaisu, ūdeni un mieru! Un nekādas biļetes, bankomātu kartes, neko man nevajag!”, pie sevis nospriedu, kāpjot laukā no vagona. Uz perona aizsmēķēju cigareti, un joprojām apdullusi no vilcienā piedzīvotā, lēnā solī devos pie māšeles.
“Manai zemapziņai dauzīšanās periods iestājies!”, klusām noteicu, un pasmaidīju.

20.02.06
(26.02.2006)

Tie nav ragi!

/ Uzrakstīts 2005. gadā /

Pie naktsgaldiņa nekustīgi sēdēja jauna meitene, un mulsi vērās spogulī. Pēc dažiem mirkļiem Zanei jākļūst par precētu sievu, par Skanstes kundzi, un šis fakts nepārprotami biedēja jauno meiteni, un arī dīvaini satrauca. Vēderā dīvaini kņudēja, itkā tur dauzītos vesels bars tauriņu, cenšoies izlauzties brīvībā. Neziņa par to, kāda būs jaunā dzīve ar vīru Zani pavisam bija izsitusi no līdzsvara. Iegrimusi pārdomās un atmiņās par viņu pirmo tikšanos, viņa vairs neizjuta realitāti.

Sarunās ar draudzenēm Zanei bieži vien nācās klausīties atziņās, ka vienīgais un pozitīvais moments laulībā ir pavisam legāls un drošs seks ar vīru jebkurā diennakts laikā, un pašiem savā dzīvoklī.
Runas par seksu Zani stipri satrauca, jo atšķirībā no draudzenēm, kurām vienmēr bija aktuāla problēma, kur atrast mierīgāku stūrīti, lai pamīlētos ar kārtējo pielūdzējo, viņai bija svešas. Ja neskaita maigo mīlināšanos ar Oskaru, viņas topošo vīru, Zane joprojām bija nevainīga.
Savos divdesmit gados ironiskā kārtā Zane vēl nebija mīlējusies, lai gan iespēju un iemeslu ir bijis gana daudz. Reizēm, pēc trakulīgām ballītēm, kurās ticis arī dzerts visdažādāko kokteiļu, Zane kāda kavaliera pavadībā streipuļoja mājup, ik pa laikam “aplaimojot” kādu krūmāju vai vienkārši ietves malu ar sava kuņģa saturu. Laikam jau šis skats nevienam līdzšinējam viņas kavalierim nebija liecies aizraujošs vai aizkustinošs, jo tikuši līdz Zanes namdurvīm, puiši žigli nozuda uz neatgriešanos, pat nepajautājot telefona numuru.
Ikreiz, pamostoties pēc šādām nakts uzdzīvēm, Zane ļoti labi saprata cilvēkus, kuri tikko pamodušies no komas stāvokļa, un meklējot ledusskapī kādu vēsāku un atspirdzinošāku dzērienu, pie sevis murmināja: “Nekad vairs…!”
Vienā no šādām ballītēm Zane arī bija iepazinusies ar savu topošo vīru. Viņa ar draudzenēm kādā piektdienas vakarā bija devusies izdejoties uz viņām zināmo klubiņo, kad pie kāda galdiņa uzmanību piesaistīja jautra puišu kompānija. Pēc pāris izmestām asprātīgām frāzēm abas kompānijas jau bija apvienojušās.
Zani mājup pieteicās aizvest Oskars, kurš bija atbraucis ar savu automašīnu, un visu vakaru apzinīgi nelietoja alkoholu. Turpretī Zanei nebija nekādu ierobežojumu, arī visas apņemšanās pačibēja jau pēc pirmā kokteiļa, tādēļ mājupceļš meitenei atkal izvērtās par mokošu pasākumu. Abi jaunieši bija nobraukuši tikai nelielu ceļa gabaliņu, kad Zanei uzmācās jūras slimība, un pa tikko pavērtam durvīm visā godībā laida laukā daļu izdzerto kokteiļu. Šajā reizē meitene netika mājās uz savām kājām, Oskars viņu bija ienesis mājās, un saudzīgi apguldījis gultā.
No rīta Zani bija pamodinājis durvju zvans, un vēl pusnemaņā viņa dzirdēja, kā viņas māte ar kādu sarunājas priekšnamā, un jau tūliņ pie viņas istabā ienāca Oskars, smaidošs un omulīgs. Sakrāvis uz galda minerālpudeles, sulas un citronus, viņš bija ķēries pie viņas reanimēšanas, kura viņam tīri labi arī padevās, bet Zane tikai paklausīgi un pagalam nokaunējusies pildīja visus Oskara norādījumus. Pāris reizes gan meitenei nācās visu ārstniecisko šķidrumu laist tualetē atpakaļ, bet pašsajūta atgriezās manāmi ātrāk, kā citas reizes.

Skaļi klauvējieni pie dzīvokļa durvīm atgrieza Zani īstenībā, un jau tūliņ viņas istabā iespurdza draudzenes, skaļi klaigājot un smejoties. Bija pēdējais laiks doties teikt “jā” vārdu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Visu vakaru Zane ar savu jauno vīru vēroja vedēju enerìisko darbošanos, kuri neļāva viesiem pat kārtīgi paēst, iesaistot tos visādās ēverģēlībās un pasākumos. Kādā mirklī Oskars viegli piekļāva Zani sev klāt, un iečukstēja ausī viņai tikai pāris vārdus: “Paldies par “jā”, dārgā!” Zane tikai mulsi smaidija, un viņai kļuva vienkārši silti ap sirsniņu.
Dodoties uz savu istabu, nogurusi no dienas pārdzīvojumiem, Zane ar satraukumu iztēlojās, kāda būs viņu pirmā kāzu nakts. Skatoties daudzās filmas ar mīlas ainām, viņa ne reizi vien bija iztēlojusies sevi kādas varones vietā, un tagad viņa alka tuvības ar savu vīru.
Tomēr, lai arī cik maigs un iejūtīgs bija viņas jaunais vīrs, Zane pēc pirmās kopīgās nakts jutās vīlusies. Viņa nebija piedzīvojusi ne tuvu tos skaistos mirkļus, par kādiem tika stāstījušas viņas draudzenes, jo viņai bija sāpējis. Arī nākamās tuvības reizes bija nepatīkamas, bet ar katru reizi Zane jau jutās daudz labāk, bet tomēr tas nebija gluži tā, kā viņa to bija iztēlojusies. Lai arī sadzīve ar Oskaru bija harmoniska un lieliska, Zane gaidīja no viņa kādu neprāta dzirkstīti, kādu traku izdarību. Diezgan bieži viņas vīrs pārradās mājās no darba saguris un morāli iztukšots, bet viņš nekad neaizmirsa viņu samīļot, un Zane par to jutās pateicīga, un pretī viņš no Zanes saņēma tikpat daudz, un vēl vairāk mīļuma un gādības. Oskars bieži brauca garākos komandējos, saistītos ar darba darīšanām, un tad Zane ar draudzenēm mājās rīkoja mazas svinības, vai arī viena pati klusām pie televizora grima svešu cilvēku kaislībās. Zane ilgojās pēc ballītēm, kurās ar draudzenēm agrāk trakoja uz nebēdu, un tikai dažreiz viņa ar vīru piebiedrojās viņas draudzenēm mazajā klubiņā.
Oskars neliedza Zanei izklaidēties arī vienai ar draudzenēm, un kādā viņa prombūtnes laikā Zane piekrita uzaicinājumam, lai dotos uz kādām viesībām, kuras rīkoja viena no viņas draudzenēm. Jau saposusies promiešanai, Zane vēl tikai mirkli pastāvēja spoguļa priekšā, un nedaudz šauboties, novilka no pirksta laulības gredzenu, atstājot to uz naktsgaldiņa. “Tā tomēr būs brīvāk,” kā taisnojoties, Zane sev noteica, un jau nākamajā mirklī viņa tika izrauta laukā pa dzīvokļa durvīm, skaļām čalām un draudzeņu smiekliem skanot.
Kā jau visos saviesīgos pasākumos, arī šajā ballītē valdīja jautra un skaļa atmosfēra. Jau pēc neliela brīža kāds jauns vīrietis nepārprotami izrādīja interesi par Zani, un pēc mirkļa viņa jau ļāvās jautrām dejām. Apskurbuši no dejošanas vairāk, kā no izdzertā vīna, Zane ar svešo puisi maz pamazām sāka nošķirties no skaļās kompānijas, līdz jau atradās draudzenes guļamistabā. Zane ļāvās svešā vīrieša glāstiem un kaislīgajiem skūpstiem, viņai tie patika. Viņa sevī juta augam iekāri pret šo vīrieti, un pati jutās tik pat iekārojama…
Vēl nepaguvusi atgūties no tikko piedzīvotajām trakulīgajām kaislībām, Zane domāja par savu mīļo un maigo vīru. Pavērusies uz svešā vīrieša pievērtajiem plakstiņiem, ieklausoties viņa joņojošajā sirdī, Zane smaidot pie sevis klusām noteica: “ Tie nav ragi, dārgais!”
Par šo sānsoli Oskars nekad neuzzināja, toties viņu abu attiecības ieguva jaunas kvalitātes. Tagad Zane beidzot bija sajutusi, ko var sagaidīt no sava vīra, un viņa arī zināja, kā to panāks.
(14.09.2005)

Kur likt nevainību?

/ Uzrakstīts 2005 gadā /

Pirmo reizi zaudēt nevainību izlēmu jau trīspadsmit gados, pat biju atradusi piemērotu kandidatūru, kurš bija ar mieru šo darbu paveikt, bet vieglāk ir runāt, kā izdarīt!

Pirmā reize beidzās ar lielu izgāšanos, manam puisim laikam prezervatīvs bija izmēru par lielu iesmērēts,un tā gumija visu laiku muka nost no darba rīka, un jau pēc vairākiem neveiksmīgiem centieniem pabeigt darāmo, metām šai nodarbei mieru..Nu tā ari toreiz nevainību nezaudēju, bet cerība vēl nepagaisa!
Laikam ritot, satiku savu vienīgo un ideālo vīrieti kuram atklāti arī atzinos, ka joprojām neesmu vainīga, un šoreiz jau cerīgi sāku raudzīties nakotnē, jo puisis atzinās, ka visu varot labot jebkurā laikā, tādēļ nevilcinoties sāku organizēties pasākumam, un acīmredzot man smaidīja veiksme, jo vieta šī pasākuma noritei atradās diezgan ātri, un diezgan tīkama pat. Uz norunāto vietu mans puisis ieradās diezgan sasprindzis, tādēļ iesākumā nolēmām mazināt saspringumu, kliedējot to ar daudziem aliņiem un smēķiem. Jau jutu, ka laiks ķerties pie lietas, kad atklājās, ka pat daudzie aliņi nav mazinājuši stresu manam ideālajam vīrietim, jo pat pēc visiem maniem centieniem viņa mazais draudziņš palika slābani karājoties, neizdvešot ne mazākās dzīvības pazīmes.
Atkal nācās mest mieru arī šim mēģinājumam, un gausi, sirdij smeldzīgi sūrstot, devos uz māju pusi.
Pēc diviem gadiem nejaušs atgadījums mani aizveda uz tāliem laukiem, un kādā lauku kultūras namā gandrīz paģību, ieraugot kādu tik nepārprotami riktīgu un simpātisku vīrieti, un kā zibens no skaidrām debesīm atnāca atziņa -šis ir īstais! Viņam jau nu noteikti vajadzētu prast novest lietu līdz galam, un atsvabināt mani no kaites, kuru joprojām nēsāju lidzi kā smagu nastu, un kura, patiesību runājot, jau bija atbaidījusi daudzus puišus!
Šī lauku puiša jaunajā žigulī, kurā uz aizmugures sēdekļa ietilpa
visa puiša mantība (kas tik tur nebija! Pat eksotisku zemju limonādes
bundžiņas!), mēs divatā jau grasījāmies uzsākt TO atbildīgo procesu, jo sajutu partnera jau pārlieko uzbudināšanos, un nopratu, ka šo lietu jau vairs atlikt nu nekādi neizdosies. Žigli sāku iekārtoties starp neērtajiem sēdekļiem, un vērojot manu izģērbšanos, puisis smagi un ātri sācis elsot, tik paguva piežmiegt manu augumu sev cieši klāt, un smagi noelsties... Brīdi tā nekustīgi pagulējis,viņš izvilka cigareti,un jautri sāka stāstīt anekdotes! Es apjukusi vēros puisī, un nojautu, ka laikam
tas arī bija viss,un turpinajums nesekos, klusībā lādējos.
Vīlusies vīriešos un Pasaules taisnībā, jau nākamajā dienā aizbraucu uz vēl dziļākiem laukiem pie vectēva un vecmammas,kur arī cerēju satikt īstu vīrieti, kurš savu lietu dikti labi pratīs veikt, nevis jau ieraugot vien pliku sievišķi, apslapinās bikses!
Jau pēc pāris nedēļām manu uzmanību piesaistīja kāds vietējā zemnieka
dēls, kurš katru dienu braši savā dzelzs rumakā veda no fermas uz savu saimniecību skābbarību. Kā reiz man bija darīšanas šajā fermā, un cēli nostopējot viņa svaigi krāsoto zilo traktoru, devos ar viņu kopā uz fermu! Braucot
manas aizdomas par viņa vīrietību apstiprinājās, jo vairākkārt mani ceļgali tika
sajaukti ar traktora ātrumu pārslēgu, bet par šo misēkli nelikos pat zinis, vien noslēpumaini smaidiju. Nemaz nevajadzēja piepūlēties, lai liktu saprast šim vīrietim, kas būtu man padomā, un drīzi vien jau abi gulējām skābbarības
kaudzē, ļaujoties trakiem glāstiem un skūpstiem. Ir taču uz pasaules arī spēcīgi, bet galīgi neaptēsti vīrišķi, jo šim ienāca prātā pavaicāt, vai tas ir noslēpums, cik man ir bijuši vīrieši! Es taču meitene godīga,un nedaudz sakaunējusies atteicu, ka vēl neviens nav TUR ielauzies, un šausmās pamanīju viņa seju bailēs nobālam, tad paliekam zaļganpelēku! Jutu, ka no kaisles maz kas palicis pāri, un jau atkal sajutu to pazemojumu, kurš nu jau burtiski sāka spiest mani pie zemes. Tā nu mans
stiprais zemnieks aizmuka, atpakaļ neskatīdamies, bet es, nolādot dabu un visus
mazdūšīgos vīriešus, pēc pāris dienām devos pie ārsta, lai atsabinātos no šīs
kaites, ko ārsts, kurš man par lielu pārsteigumu, izrādījās vīrietis, labprāt arī izdarīja dabīgā ceļā, piedevām vēl sīki un pamatīgi aprakstīdams katras kustības un rīcības svarīgumu un nozīmīgumu šajā procesā! Tikai tad es sapratu, ka pavisam nepareizajās vietās esmu meklējusi tā saucamos “profesionāļus”, jo tagad par profesionalitāti man bija pavisam cits viedoklis, un nu vairs nav svarīgi, ka mans profesionālis ir maza auguma briļļains dakterītis, galvenais, ka darbs ir paveikts līmenī!
Tagat man ir privāts ārsts,kurš katru vakaru pārbauda, vai tik nebūs atkal ieviesusies kāda nevainība, pret ko man nav ne mazāko iebildumu!

(03.04.2005)

Kleita

/ Uzrakstīts 2005 gadā /

Beidzot sagaidīju savu pirmo prēmiju jaunajā darba vietā, un no lieliem priekiem par papildus ienākušos naudiņu, kura nekad nevienam vēl nav bijusi lieka, nolēmām divatā ar kolēģi, kura nu jau bija kļuvusi par draudzeni, doties pa veikaliem iepirkties, lai vismaz tādējādi sevi apbalvotu par smago ikdienas darbu un laiku, ko veltām darbam.

Jau tajā pašā dienā pēc darba abas metāmies iekšā lielveikalos, lai izmeklētu sev to, ko parasti sev esam liegušas šaurās rocības dēļ! Jau pirmajā mirklī, pētot plašo piedāvājumu, sapratu, ka man nenāktu par skādi kāds jauns kurpju pāris, un kāda krāšņāka veļa, ko arī iegādājos, nemaz neieklausoties klusajā balstiņā, kura zemapziņā kautko čukstēja par sliktajiem laikiem, kuri var uznākt katram, un par ietaupījumiem. “Dzīvojam tikai vienu reizi!”, pie sevis noteicu, vērojot pārdevējas prasmīgo darbošanos ap maniem pirkumiem, tos iesaiņojot nešanai prom.
Kolēģes uzmanību veikalā bija piesaistījusi skaista melna kleita, un kad tai bijām pagājušas garām jau vairākas reizes, viņa tomēr nenocietās, un devās uz kabīni to piemērīt. Par kleitu viņai vajadzēja atstāt veikalā visu prēmiju, kuru tikai no rīta bijām saņēmušas, bet kleita patiešām bija skaista, tieši kā radīta kolēģei, un diezgan dziļais šķēlums sānos tikai vēl vairāk uzsvēra viņas sievišķīgās formas un jauko izskatu. Pēc pavisam mazas domāšanas kleita jau bija nonākusi kolēģes somā, un apmierināti soļojām laukā no veikaliem, jo nauda nu bija veiksmīgi iztērēta, vien vēderā vēl jutu patīkamu kņudoņu par jaunajiem un sen kārotajiem pirkumiem.
Nākamajā dienā kolēģe darbā ieradās, tērpusies savā jaunajā un elegantajā kleitā. Visi uzreiz pievērsa uzmanību viņas jaunajam tērpam, un izteica neskaitāmus komplimentus, bet kolēģe priekā staroja. Pēkšņi viņa bija tik ļoti pārvērtusies, acīs dega mazas uguntiņas, sejā staroja dzīvesprieks, nu vienkārši prieks vērot laimīgu cilvēku!
Arī turpmākās darba dienās kolēģe darbā ieradās tajā pašā elegantajā kleitā, lepni soļojot pa gaiteņiem augstu paceltu galvu, un pašapzinīgi smaidot! Sapratu, ka līdz ar jauno kleitu, draudzene ir nopirkusi krietnu devu pašapziņas, un bieži vien radās sajūta, ka vairs nemaz neatpazīstu viņu, blakus sēdēja arvien svešāks cilvēks, kurš dzīvoja itkā savā pasaulītē!
Kleitas valkāšana turpinājās ik dienas, un nu jau gāja uz beigām trešā nedēļa, kā kolēģe valkāja savu devu pašapziņas, bet mani jau sen kaitināja viņas nemainīgais izskats, un manī klusām modās aizdomas, vai maz šī drēbe tiek arī mazgāta, un vai maz to kolēģe būtu varējusi paspēt izdarīt, diendienā to valkājot.
Manas aizdomas pieauga, kad paejot man garām, no kolēģes uzvēdīja īpatnēja smaka, bet pats trakākais, ka nekādi nespēju izdomāt, kā dot mājienu draudzenei, ka kleitu vajadzētu arī izmazgāt, un ka apģērbu derētu arī ikdienā pamainīt! Jutu, ka lielā pašapziņa ir krietnā mērā saistīta ar kleitu, kuru nu jau bija grūti nosaukt par jaunu, bet darba atdeve kolēģei bija dubultojusies simtprocentīgi, un pateicoties tikai un vienīgi šim apģērba gabalam, ko es nekādi negribēju mazināt, bet nu jau šis pasākums sāka šķist smieklīgs, un arvien biežāk gaiteņos vai smēķētavā varēja dzirdēt ironiskus izteicienus no citiem kolēģiem, kas noteikti vairāk bija adresēti manas darudzenes apģērba kultūrai. Vairākas reizes biju uzsākusi sarunu ar kolēģi par veļas pulveriem, pārspriežot, kurš patreiz tirgū ir visnekaitīgākais, kāds vislabāk der bērnu veļai, lai neizraisītu alerģiju, kādu labāk izvēlēties dārgiem audumiem, par veļas skalotājiem, bet arvien mani pūliņi kaut nedaudz dot mājienu par kleitas mazgāšanu, beidzās ar neko, jo draudzene burtiski nelikās dzirdam, jo arī pārējie kolēģi itkā starp citu pukojās, ka nespēj nostaigāt pat divas dienas vienā blūzītē, tik bieži nākoties mazgāt veļu, ka telpās varēja būt labāk vēdināts gaiss, lai drēbes nav tik bieži jāmaina...
Beidzot laikam tomēr arī mūsu darba devējam bija apnicis vērot savu itin labo darbinieci katru dienu vienā un tajā pašā apģērbā. Šefs, ejot cauri mūsu kabinetam, skaļi paziņoja, ka nākamajā dienā birojā gaidāms svarīgs ciemiņš, un visi lūgti darbā ierasties zolīdi ģērbti, un svaigās drēbēs, pat vēlams būtu uzvilkt lietišķākus kostīmus. Aiz muguras sadzirdēju vairākas atvieglojuma nopūtas, un arī man neviļus izlauzās atvieglojuma nopūta, jo cerēju, ka šefa rīkojumu draudzene neuzdrošināsies ignorēt.
Tā nu mēs visi pēc šefa rīkojuma ieradāmies darbā lietišķos kostīmiņos, un arī mana draudzene ieradās savā zilajā kostīmā, un uzreiz varēja manīt, ka birojā zudusi ilgā saspringtība, visi sāka nepiespiestāk sarunāties savā starpā, un arī šefs, ejot cauri mūsu kabinetam, pavisam nemanāmi pie sevis pasmaidīja, jo beidzot tika atrisinājis kolektīva problēmu. Kāds itkā nejauši manai draudzenei izteica komplimentu, ka viņa šodien izskatoties īpaši svaiga, un arī savādāka, bet tas nebija domāts ļauni, jo intrigu mūsu kolektīvā nekad neviens necieta, bet uzmundrināt gan visi bija čakli.
Svarīgais ciemiņš neieradās, par ko šefs tikai nesapratnē raustīja plecus, un es ar bažām smēķētavā sāku kalt plānu par to, kā novērst rītdienas varbūtību, ka draudzene atkal varētu ierasties darbā savā melnajā apnicīgajā kleitā. Iegājusi atpakaļ kabinetā, ar nelielu izmisuma pieskaņu balsī skaļi pajautāju draudznei par specifisko mazgāšanu, kāda vajadzīga tik īpašam audumam, kāds ir arī viņas melnajais kleitai, piebilstot, ka esmu iegādājusies blūzi no tāda paša auduma. Visi kolēģi pieklusa, un tad kāda cita kolēģe ieminējās, ka viņas vedekla tikai ar rokām tādus audumus mazgājot, un žāvējot izklātus uz palaga, bet tā žāvējot paejot pāris dienas, jo audums esot trausls, un nedrīkstot lieko ūdeni nospiest.
Draudznene kleitu vairs uz darbu netika vilkusi, tikai reiz satiku viņu teātrī, tērptu tajā pašā kleitā, kura nu vairs neoda pec nemazgātas veļas, un nācās atzīt, ka draudzene joprojām tajā izskatījās burvīgi, bet varbūt tas bija tikai optisks māns, jo blakus viņai beidzot redzēju staltu un izskatīgu jaunekli, kurš lepni turēja viņas elkoni, un kautko čukstēja pie auss, bet draudzene tikai viltīgi smaidīja.
Sapratu, ka pie visas šīs ķibeles ar apsēsto kleitas valkāšanu vainīgs bijis tikai un vienīgi vīrietis.
(10.04.2005)

Sliedes

/ Uzrakstīju 2005. gadā /

Pāvils jau vairākas stundas mežmalā pie dzelzceļa sliedēm sēdēja zālītē, un ar savu nazīti ņēmās griezt no koka zara mazu figūriņu, bet darbs lāgā astoņgadīgajam tumšmatainajam zēnam nevedās. Arvien pamezdams skatu uz tālumā redzamo nelielo namiņu, kuram visapkārt auga vareni vītoli, viņš cerēja ieraudzīt nākam šurp savu mazo draudzeni kaimiņu meiteni Aiju, kuru jau vakar vakarā bija uzaicinājis uz kopīgu meža zemeņu lasīšanu un rotaļāšanos tepat mežmalā. Šajā apkārtnē Pāvilam citu draugu vairs nebija, un bieži vien mazais zēns aiz garlaicības ilgojās pēc skolas, kurā jau bija beidzis pirmo klasi, un kur viņam jau bija uzradušies pāris draugi.

Pa dzelzceļa sliedēm laiku pa laikam garām pabrauca preču vilcieni ar vairākiem desmitiem vagonu, saceldams traku troksni, kurš vēl ilgi atbalsojās Pāvilam galvā, neļaujot vēl labu brīdi saklausīt nekādas citas skaņas, kā vien vilciena skaļo dārdēšanu un ritmisko klaudzoņu.
Uzmetis kārtējo reizi skatu uz tālo namiņu, Pāvils priecīgi pasmaidīja, jo pamanīja pa mazu šauru taciņu nākam šurp mazu tumšmatainu sprogainu meitenīti, gadus septiņus vecu. “Beidzot mamma būs atļāvusi Aijai nākt ar mani spēlēties, laikam visus darbus jau būs apdarījušas”, klusībā sprieda Pāvils, piesliedamies no zāles kājās, un nopurinādams skaidas no biksēm, kuras, drāžot koka figūriņu, bija visu laiku kritušas zēnam klēpī.
Sveiks, Pāvil! - priecīgi jau no tāluma sauca mazā meitene, mājot ar rokām.
Sveika! Tu gan ilgi šodien pa māju rosījies! Nevarēju vien tevi vairs sagaidīt!, - atvieglots par draudzenes ierašanos, sauca zēns.
Vai tu jau redzēji jaunās sliedes un betona šķērskokus starp tām? , - vaicāja mazā meitene Pāvilam, pat vēl nepienākusi viņam klāt, pamādama ar galvu uz dzelzceļa sliedēm, pa kurām vēl pavisam nesen garām bija pabraucis preču vilciens.
Es tikai redzēju strādniekus tās mainām, bet neesmu turp vēl gājis skatīties! Ja mani pamanīs uz sliedēm vecāki, tad vairs nevarēšu nekurp viens doties ārpus pagalma, mani jau sen par to tēvs ir nobrīdinājis, - piesardzīgi atteica zēns.
Mēs jau varam žigli aiziet turp, un tikai apskatīties, un tūdaļ doties prom no turienes, - noteica mazā meitene, joprojām veroties uz svaigo akmeņu uzbērumu un saulē zaigojošajām sliedēm. Mazo meiteni jau no pašas pirmās darbu uzsākšanas dienas pie jaunā dzelzceļa maz kas vairs cits spēja aizraut, jo nu viņas mazajā dzīvītē arī notika kas jauns un neredzēts, un tas arī nekādi nelika mazo meiteni mierā.
Varam jau protams, arī aiziet līdz sliedēm, bet ilgi tur palikt nedrīkstam, var nākt kārtējais vilciens, - jau drošāk noteica puika, un meitenes sejā uzreiz atplauka priecīgs smaids, un acīs iedzirkstījās mazs ziņkārības stariņš.
Abi bērni jau vairs pat neatcerējās par meža zemenēm, kuras tikai tagad metās gatavas, jo nu abu prātus nodarbināja kas daudz interesantāks. Uzrāpties pa smilšu un akmeņu uzbērumu līdz sliedēm nemaz nebija viegls darbs, kājas nemitīgi slīdēja atpakaļ, bet bērni neatlaidīgi rausās tik uz augšu, līdz beidzot tomēr sasniedza savu galamērķi. Skats no augstā uzbēruma pavērās pavisam savādāks, kā no lejas bija pierasts skatīties, un tagad uzbērums likās vēl augstāks, un abi bērni sajūsmā vērās uz visām pusēm, cik vien tālu skats sniedzās.
Satriecoši! - izdvesa Pāvils, veroties pāri pļavai, aiz kuras stiepās upe, kurā viņi katru dienu mēdza peldēties, bet no augšas visa apkārtne likās pavisam savādāka, nedaudz sveša.
Paskaties, cik lielas atstarpes starp šīm betona špalām sliedēs! Nez vai šķembas te bērs pa virsu, vai arī atstās tikpat dziļas bedres, kā ir patreiz? - prātoja mazā Aija,
aplūkojot nesen uzliktās jaunās sliedes, bet Pāvils meitenes jautajumus nemaz nedzirdēja, aizrāvies ar apkārtnes apjūsmošanu, viņš nemanīja vispār neko sev apkārt. Vecajām sliedēm, kuras šeit jau bija no neatminamajiem laikiem, nebija tik augsta uzbēruma, kā patreiz, un arī šķērskoki nebija betona, bet vienkārši koka baļķi, viscauc melni nodarvoti un garā zālē ieauguši. Arī vilcieni agrāk šeit braukāja ļoti reti, bet tiklīdz tika uzliktas jaunās sliedes, pa dzelzceļu itin bieži šurpu turpu braukāja vilcieni, pārvadājot vagonus ar celtniecības materiāliem, vai benzīna cisternas. Mazā Aija ieleca neaizbērtajā bedrē starp betona stabiem, un apgūlās, pieliekdama galvu, lai Pāvils viņu tik ātri nepamanītu. Nedaudz satrūcies, ka nedzird vairs draudzenes čalošanu, viņš neizpratnē vērās uz visām pusēm, nesaprazdams, kur meitene varēja pazust.
Aija! Aija! Kur tu paliki? - zēns sauca meiteni, joprojām meklēdams viņu ar skatienu, līdz izdzirdēja skanošus smieklus no sliedēm, un tad jau arī pamanīja meitenes sprogaino cekulu un smaidošo seju.
Nobijies? Nezināji, kur es paliku? - meitene ņēmās zēnu ķircināt, bet tikmēr zēns tiešām jutās muļķīgi, un izskatījās samulsies.
Tu biji nogūlusies sliedēs? Nekur tevis neredzēju, jau nolēmu, ka esi nokāpusi viena lejā no uzbēruma, man neko nepasakot, - jau priecīgāks, noteica mazais Pāvils.
Paskaties, cik te lielas spraugas! Es te apguļos, un mani neviens te pat pamanīt nevar, pat vilciens man pāri mierīgi varētu pārbraukt, mani pat neaizķertu ne drusciņas! - sajūsmināta par savu atklājumu, stāstīja Aija.
Nu, par to vilcienu arī man ienāca doma prātā! Nezin kāda sajūta būtu, kad pāri brauc vilciens? Laikam būtu nobijies jau, kad ieraudzītu tā tuvošanos! - prātoja puika.
Man gan bailes nemaz nebūtu! - lielījās Aija, zobgalīgi ķircinot Pāvilu.
Būtu gan, varu pat saderēt, ka jau pirms vilciena izlektu no sliedēm, un laistos pa uzbērumu prom, - neticīgi novilka Pāvils, nedaudz sašutis par meitenes pārgalvību.
Ja netici, varu tev pierādīt! Sagaidīsim vilcienu, un es palikšu starp sliedēm guļot, man bailes nebūs nemaz, - saniknota par Pāvila neticību, dusmīgi noteica Aija.
Tajā brīdī patiesi meitene juta, ka spētu nogulēt sliedēs, kamēr vilciens joņo viņai pāri.
Ja tu gribi, vari jau arī pamēģināt, bet man bailes, vai tik kas neuzkrīt tev virsū no vilcienas apakšas, - nedaudz bažījās Pāvils, juzdams, ka meitene tiešām gatava riskēt.
Tālumā varēja saklausīt vieglu dunoņu, un Pāvils satraukts pavērās uz meiteni, bet arī viņa jau bija saklausījusi dunoņu, kas vēstīja par vilciena tuvošanos. Meitene itkā kautko apsverot, vērās tālumā, kur aiz līkuma sliedes pazuda skatienam.
Es palikšu šeit guļot, un nenobīšos no vilciena. Man tur vietas ir pilnīgi pietiekami, bet priekš tevis gan tur būtu par šauru, tev ceļgalus vajadzētu saliekt, bet tad gan tevi varētu aizķert vilciens, - prātoja meitene, pilna apņēmības. Ceļa līkumā jau parādījās kārtējais preču vilciens, un Pāvils sajuta bailes par savas darudzenes nodomiem. Viņš pavērās uz Aiju, bet viņa tikai paraustīja plecus, bet varēja redzēt, ka viņai ir bailes.
Aij, nedari tā! Ja nu tev kaut kas notiek? - bažījās zēns.
Nekas man nenotiks! Tu skrien vien žigli lejā pa uzbērumu, kamēr tevi nav vilciena vadītājs vēl pamanījis, - izrīkoja mazā meitene, un apgūlās sliedēs, cieši piespiezdama rociņas pie galvas. Pāvils metās lejā no uzbēruma, un zēna sirds teju teju grasījās izlēkt no krūtīm aiz satraukuma. Vilciens strauji tuvojās, un ar skaļu dārdoņu nesās zēnam garām. Pāvils lejā pie uzbēruma gulēja, ausis aizspiedis ar plaukstām, un brīžiem viņam likās, ka dzird Aijas kliedzienus, kuri pazuda vilciena dunoņā. Vilciens likās mūžību garš, bet tiklīdz pēdējais vagons bija pabraucis garām, zēns metās augšā pa uzbērumu, vairs nepievērsdams uzmanību asajām šķembām, kuras skrāpēja kājas un rokas.
Aiju viņš atrada guļam tādā pašā pozā starp sliedēm, kā bija atstājis, vien rokas bija krampjaini aizspiedušas ausis, un visu ķermeni klāja mazi sodrēju un darvas pleķi. Pāvils pacēla Aijas galvu, bet meitene nereaģēja, vien pār meitenes vaigiem ritēja lielas asaru lāses, sajaukdamās ar vilciena putekļiem un sodrējiem. Pāvils klusi un sāpīgi iekliedzās, pamanījis pār meitenes pieri krītam pāris sirmas matu šķipsnas.
Pāvils pacēla mazo draudzeni, un lēnam streipuļojot nesa viņu lejā pa uzbērumu. Zēns klusi raudāja, juzdamies stipri vainīgs, ka bija ļāvis Aijai īstenot šo trako ieceri, jo meitene joprojām vēl nebija atguvusies no šoka, visa drebēja un aizelsusies raudāja.
(25.03.2005)