Nākamā pieturā iekāpj veca un kalsna tantiņa, un ejot garām skenerim nopīkstina savu maciņu. Redzu, ka iedegas sarkans lodziņš un nopīkst savādāk, kā reģistrējot braucienus. Tante nav atjaunojusi savu e-talonu. Viņa apsēžas turpat blakus un es ceru, ka neiekāps kontrolieri.
Pēc divām pieturām tante nedroši ceļas augšā un es pavirzos sāņus, lai viņai ir kur pieķerties arī manā pusē ejai. Viņa tikai atmet ar roku un it kā pie sevis klusām nosaka:
"Nekas, nekas... man vēl par agru... vēl jāpabrauc... šodien vēl pāris pagales jāsaskalda... dēls nodzēries... 55 gadi... nav vairs palīga... ziemeļu puse, jākurina... varbūt viņi (pamājot ar roku uz sociālā dienesta ēkas pusi) iedos malku... bet neticu... atvaino par traucēšanu... visu labu, bērns!" un izkāpa! Es tikai paguvu viņai uzsmaidīt un atteikt, ka nav par ko atvainoties, un saskumu, ka viņai nav vairs palīga un pašai malka jāskalda. Kaut VIŅI iedotu viņai malku! Kaut man tā nebūtu!
Ejot uz veikaliņu pamanu, ka ievas jau saziedējušas un kokiem tik lielas lapas saplaukušas. Tik skaisti! Un tik skumji, ka vientuļie nepamanīs šo skaistumu...
Pārdevēja čakli strādā, un es viņu ilgi neaizkavēju.
Mājās, veroties pa virtuves logu uz vasarīgi ģērbtajiem garāmgājējiem pretējās ielas pusē, atceros vakardien lasīto paziņojumu, kur Marss-one aicina pieteikties brīvprātīgos lidojumam un atlikušās dzīves daļas pavadīšanai uz Marsa, jo lidojumam atpakaļ nepietikšot degvielas.
Es vienmēr esmu gribējusi aizlidot no Zemes un neskaitāmas reizes ar fantastikas romānu varoņiem esmu izkāpusi uz svešām planētām, bet vai es spētu nodzīvot uz tukšas planētas bez sabiedrības un apzinoties, ka atpakaļ netikšu? Nē! Es ātri aizietu postā, un realitātes šova vērotāji uz Zemes vērotu, kā es sajūku prātā un aizeju bojā. Skumji, ka apzinos iespēju un to noraidu.
Uzvelku vasaras baltos džinsus un dodos uz Centrāltirgu pēc dārzeņiem, zaļumiem un puķu kastes.
Tirgū smaržo pēc zaļumiem, narcisēm un spāņu zemenēm. Ienāk prātā doma nopirkt mājas vāzei narcišu pušķi, bet kamēr pērku zaļumus un redīsus, puķes jau izgaisušas no prāta.
Nopērku puķu kasti un dodos uz māju pusi. Ejot atpakaļ cauri tirgum ievēroju ļoti daudz iereibušas tirgus strādnieces, kuras skaļi smejas par saviem jokiem, smēķē turpat pie saviem dārzeņiem un birdina pelnus virsū apmeklētājiem, man arī uzlido uz jakas maza oglīte, bet pagūstu to noraust. Tirgus darba specifika laikam, secinu.
Ejot cauri Vērmanes parkam sasmaidāmies ar garām ejošu vīrieti saulesbrillēs un tūlīt izdzirdu Busuļa dziesmas akordus un dodos uz parka estrādi. Koncerts beidzas, tiklīdz apsēžos, jo uz skatuves kāpj svinību vaininieki žurnāla "Ir" darbinieki. Eju prom, jo žurnāls jau labs, bet mūziku paklausīties būtu bijis vēl labāk.
Mājās secinu, ka puķu kaste der lieliski pa garumam, bet kā to tagad pielikt, lai viss ziedošais skaistums nenonāk lejā uz ielas!?
Izrādās, palodze ir ar 45 grādu slīpumu uz leju, un sirsnīgi pasveicinu to izgudrotāju, kurš to izdomāja!
Tagad pētu leņķu un skrūvju krājumus un cenšos saprast, kā to plastmasas kasti pie mūra un bleķa pielipināt... Tallinas iela varēs ar mani lepoties! Varbūt...
Tallinas iela jau sen bija pelnījusi puķu kasti uz palodzes, bet tās iemītnieki tikai skalda malku un veldzē dvēseliskās sāpes ar līdzpaņemtajiem līdzekļiem. Laikam gēni tādi, ja ielai vispār var būt gēni...
AtbildētDzēstPuķu kaste tā arī palikusi nepielikta... Nemācēju!
Dzēst