Halāts

Kārtējo reizi, ciemojoties pie mātes slimnīcā, no viņas nostāstiem par palātas un nodaļas biedriem ieķērās prātā jauna sieviete, toreiz viņai bija 28 gadi. Bārene. Neviena radinieka. Jauns cilvēks, bet organisms sabrucis, zaudējis cīņā ar slimību. Viņa gulēja vientuļas sava gultā palātas stūrī un ik pa laikam kaimiņienēm stāstīja, ka daktere atļautu viņai izbraukt pagalmā ratiņkrēslā, ja vien viņai būtu bijis silts halāts, kuru uzvilkt mugurā. Bet viņai tāda nebija. 

Neviens neko nekomentēja. Es arī klusēju.

Ar māti sarunāju, ka nākamā dienā pēc darba atkal aizbraukšu ciemos, palīdzēšu viņai aiziet uz staru terapiju, palīdzēšu nomazgāties, aizvedīšu dažas lietas un kādu našķi... Piebildu, ka atvedīšu meitenei halātu. 

Mājās paņēmu savu vismīkstāko halātu tīģerrakstā ar kapuci un ar jostu un iesaiņoju to atdošanai.

Māte to atdeva meitenei, kura par to priecājās kā mazs bērns... Nekad nekas tik elegants viņai neesot bijis. Es sajutos vēl sliktāk, to no mātes dzirdot. 

Vēl pēc divām dienām, ieejot palātā pie mātes, ievēroju, ka stūrī jaunās sievietes gulta stāv tukša. Plikas redeles.

Viņu bija pārveduši uz pirmo stāvu. Medmāsiņa bija apsolījusi sievieti tomēr izvest pagalmā parkā kaut uz īsu brīdi. Pēdējo reizi.

Pajautājot par pirmo stāvu, kas tur notiek, bet māte tikai atteica, ka tur ved nomirt...