Halāts

Kārtējo reizi, ciemojoties pie mātes slimnīcā, no viņas nostāstiem par palātas un nodaļas biedriem ieķērās prātā jauna sieviete, toreiz viņai bija 28 gadi. Bārene. Neviena radinieka. Jauns cilvēks, bet organisms sabrucis, zaudējis cīņā ar slimību. Viņa gulēja vientuļas sava gultā palātas stūrī un ik pa laikam kaimiņienēm stāstīja, ka daktere atļautu viņai izbraukt pagalmā ratiņkrēslā, ja vien viņai būtu bijis silts halāts, kuru uzvilkt mugurā. Bet viņai tāda nebija. 

Neviens neko nekomentēja. Es arī klusēju.

Ar māti sarunāju, ka nākamā dienā pēc darba atkal aizbraukšu ciemos, palīdzēšu viņai aiziet uz staru terapiju, palīdzēšu nomazgāties, aizvedīšu dažas lietas un kādu našķi... Piebildu, ka atvedīšu meitenei halātu. 

Mājās paņēmu savu vismīkstāko halātu tīģerrakstā ar kapuci un ar jostu un iesaiņoju to atdošanai.

Māte to atdeva meitenei, kura par to priecājās kā mazs bērns... Nekad nekas tik elegants viņai neesot bijis. Es sajutos vēl sliktāk, to no mātes dzirdot. 

Vēl pēc divām dienām, ieejot palātā pie mātes, ievēroju, ka stūrī jaunās sievietes gulta stāv tukša. Plikas redeles.

Viņu bija pārveduši uz pirmo stāvu. Medmāsiņa bija apsolījusi sievieti tomēr izvest pagalmā parkā kaut uz īsu brīdi. Pēdējo reizi.

Pajautājot par pirmo stāvu, kas tur notiek, bet māte tikai atteica, ka tur ved nomirt...

Par skumjām, kosmosu un tirgu

No rīta nepabrokastojusi un nepamodusies skrienu uz trolejbusu un iekāpjot pasaku "paldies" krunkainajam labsirdīgas paskata vadītājam. Nopīkstinu e-talonu un palieku turpat stāvēt, jo man jāpamostās vēl. 

Nākamā pieturā iekāpj veca un kalsna tantiņa, un ejot garām skenerim nopīkstina savu maciņu. Redzu, ka iedegas sarkans lodziņš un nopīkst savādāk, kā reģistrējot braucienus. Tante nav atjaunojusi savu e-talonu. Viņa apsēžas turpat blakus un es ceru, ka neiekāps kontrolieri.

Pēc divām pieturām tante nedroši ceļas augšā un es pavirzos sāņus, lai viņai ir kur pieķerties arī manā pusē ejai. Viņa tikai atmet ar roku un it kā pie sevis klusām nosaka:

"Nekas, nekas... man vēl par agru... vēl jāpabrauc... šodien vēl pāris pagales jāsaskalda... dēls nodzēries... 55 gadi... nav vairs palīga... ziemeļu puse, jākurina... varbūt viņi (pamājot ar roku uz sociālā dienesta ēkas pusi) iedos malku... bet neticu... atvaino par traucēšanu... visu labu, bērns!" un izkāpa! Es tikai paguvu viņai uzsmaidīt un atteikt, ka nav par ko atvainoties, un saskumu, ka viņai nav vairs palīga un pašai malka jāskalda. Kaut VIŅI iedotu viņai malku! Kaut man tā nebūtu!

Ejot uz veikaliņu pamanu, ka ievas jau saziedējušas un kokiem tik lielas lapas saplaukušas. Tik skaisti! Un tik skumji, ka vientuļie nepamanīs šo skaistumu...

Pārdevēja čakli strādā, un es viņu ilgi neaizkavēju. 

Mājās, veroties pa virtuves logu uz vasarīgi ģērbtajiem garāmgājējiem pretējās ielas pusē, atceros vakardien lasīto paziņojumu, kur Marss-one aicina pieteikties brīvprātīgos lidojumam un atlikušās dzīves daļas pavadīšanai uz Marsa, jo lidojumam atpakaļ nepietikšot degvielas. 

Es vienmēr esmu gribējusi aizlidot no Zemes un neskaitāmas reizes ar fantastikas romānu varoņiem esmu izkāpusi uz svešām planētām, bet vai es spētu nodzīvot uz tukšas planētas bez sabiedrības un apzinoties, ka atpakaļ netikšu? Nē! Es ātri aizietu postā, un realitātes šova vērotāji uz Zemes vērotu, kā es sajūku prātā un aizeju bojā. Skumji, ka apzinos iespēju un to noraidu. 

Uzvelku vasaras baltos džinsus un dodos uz Centrāltirgu pēc dārzeņiem, zaļumiem un puķu kastes.

Tirgū smaržo pēc zaļumiem, narcisēm un spāņu zemenēm. Ienāk prātā doma nopirkt mājas vāzei narcišu pušķi, bet kamēr pērku zaļumus un redīsus, puķes jau izgaisušas no prāta.

Nopērku puķu kasti un dodos uz māju pusi. Ejot atpakaļ cauri tirgum ievēroju ļoti daudz iereibušas tirgus strādnieces, kuras skaļi smejas par saviem jokiem, smēķē turpat pie saviem dārzeņiem un birdina pelnus virsū apmeklētājiem, man arī uzlido uz jakas maza oglīte, bet pagūstu to noraust. Tirgus darba specifika laikam, secinu.

Ejot cauri Vērmanes parkam sasmaidāmies ar garām ejošu vīrieti saulesbrillēs un tūlīt izdzirdu Busuļa dziesmas akordus un dodos uz parka estrādi. Koncerts beidzas, tiklīdz apsēžos, jo uz skatuves kāpj svinību vaininieki žurnāla "Ir" darbinieki. Eju prom, jo žurnāls jau labs, bet  mūziku paklausīties būtu bijis vēl labāk.

Mājās secinu, ka puķu kaste der lieliski pa garumam, bet kā to tagad pielikt, lai viss ziedošais skaistums nenonāk lejā uz ielas!?

Izrādās, palodze ir ar 45 grādu slīpumu uz leju, un sirsnīgi pasveicinu to izgudrotāju, kurš to izdomāja!

Tagad pētu leņķu un skrūvju krājumus un cenšos saprast, kā to plastmasas kasti pie mūra un bleķa pielipināt... Tallinas iela varēs ar mani lepoties! Varbūt...

Vērojums sabiedriskajā transportā 9. maijā

Pārmaiņu pēc nolēmu braukt ar autobusu. Ilgāk, kā ar trolejbusu un ceļš garāks, bet laukā pilināja, lietussarga nav, gaidīt negribās...Nopīkstināju. Apsēdos. Nākamā pieturā iekāpusī tante apsēdās blakus, nenopīkstināja.Kāds jauneklis iekāpj un paliek stāvēt pie durvīm. Diezgan paskaļi runā pa telefonu. Tikko no randiņa, ar meiteni runā. Sāku jaunekli vērot. Dīvains frīks. Atspiedies ar elkoni pret autobusa durvīm, poza kā uzvarētājam. Mugurā uzvalks, ļoti paplucis un saburzīts. Bikses velkas pa zemi un ir ne vien 3 izmērus par garu, bet arī par platu. Kurpes apkopi nav redzējušas jau ļoti sen, purngali uzskrullējušies uz augšu. Žakete no tā paša komplekta. Bet toties uzvedība kā karalim!Beidzot saprotu sastrēguma iemeslu: krustojumā saskrējušies auto ar motociklu. Tālāk sastrēgumu nav.Iekāpj tantes ar ziedu klēpi un uzvirmo vecu dāmu smaržas. Uzreiz atcerējos savu omi viņas svētku lillā kremplīna kleitā un dzintara krellēm ap kaklu. Nebiju šo smaržu jutusi ļoti sen, padsmit gadus. Dīvaini, ka veco dāmu smaržas pārmāc narcišu smaržu, kas parasti smaržo diezgan izteikti.Autobuss tuvojas Uzvaras piemineklim, un pamanu ļoti lielus ļaužu pūļus. Garām braucot izbrīnīti vēroju lielo skaitu sasslieto tirgotāju būdiņas, estrādi un lielo daudzumu dzelteno narčišu tirgotājus.Policisti kuplos bariņos modri vēro publiku.Ielas pretējā pusē pamanu tik pat lielus ļaužu pūļus vēl tikai dodamies uz Uzvaras pieminekli uz svinībām. Arī otrā ielas pusē dzelteno narcišu pārdevēju skaits ir fenomenāls, bet zināmā mēra izskatās koši - cilvēki steidzas uz laukumu, rokās lieli narcišu pušķi, visapkārt puķu pārdevējām pilni spaiņi ar šo pašu dzelteno brīnumu. Tulpju ir ļoti maz. Laikam Holandē tās jau noziedējušas.Pārgāja vēlme nopirkt uz mājām vāzei kādu narcisi Vidzemes tirgū. Citu dienu nopirkšu!Uz tilta pamanu pa kādam auto izgreznotu ar izkārtu Krievijas karogu. Stulbi!Pēkšņi blakus pa labi izdzirdu tādu kā šķidrumu kādam lejamies laukā. Pat nepagriežot galvu un nepaskatoties turp saprotu, ka kādam svētki ir izdevušies, un pārpildītais autobuss piepildās ar šņabja skābeno smaku. Sajūtu asaras sariešamies acīs un kaklā kāpjam kamolu, un abas ar blakus sēdošo tanti ceļamies kājās un pieturā izmetamies laukā. Gluži kā vēl kādi divdesmit citi braucēji. Es nolemju mājup tālāk doties kājām, ir tik silts, un tas nekas, ka soma ar datoru un dokumentiem ir tik smaga.Autobuss aizbrauc jau stipri pustukšs. Brīnos par palicēju stipro dūšu!Tieši šādas man arī ir asociācijas ar šodien daļā sabiedrības svinamajiem svētkiem! Ar lētu alkoholu, vecām smaržām, narcisēm, neļķēm un tulpēm.