Platoniskas jūtas

Šodien gadījās piedalīties diskusijā par mīlestību bez seksa, respektīvi - par platoniskām jūtām.
Man tā šķiet bērnības laika mīlestība, citiem atkal tā saistās ar kaut ko psihiski nelīdzsvarotu, lai gan, manuprāt, mīlestība vispār nav nekas stabili līdzsvarots.
Pirmā dīvainā, sāpīgi mokošā sajūta, kura neļauj gulēt naktīs un dienā liek stulbi uzvesties... Kaimiņu meitenei ne jausmas, kas par debīliķi tos ziedus sabāž pastkastes spraugās un uz trotuāra raksta viņas vārdu ar sirdi un bultu un kas par muļķi zvana uz mājas telefonu un met nost klausuli vai arī elso un klusē...
Tas ir smuki tikai no malas un tikai tad, ja ir 6 līdz 13 gadi!
...bet pieaugušie arī sevi mēdz paspīdzināt! Citi to dara regulāri, laikam ciešanas dažiem indivīdiem mēdz sagādāt baudu. Arī man!

Lidojošie piecīši

Tas laikam ir sestdienas - darbdienas sindroms, ja lidojoši piecīši (5 Ls banknotes) uz Tērbatas ielas liekas kaut kas tik jocīgs, ka attopies tikai pēc 20 metriem, atskaties un saproti - BREMZE!!!! Inga, Tu esi bremze! Tie bija uz ietves izkaisīti piecīši, un lai tai pārsteigtajai tantei jaukas vismaz pāris nedēļas, jo viņa droši ka bija pārsteigta dubultā - par to, ka man tie nav vajadzīgi un par lidojošo naudu kā faktu pašu par sevi Man tie pāris papīrīši neko būtisku nemainītu dzīvē, bet tai tantei gan
Biju aizdomājusies, ļoti, ļoti... Jo parasti ikdienā nauda man nemaz nav tik vienaldzīga!
P.S. Ceru, ka braukāšanās ar riteni pa kapiem un Rīgas centru mani ir savedusi kārtībā un atkal esmu gatava jauniem pārsteigumiem, ceru, ka nākamreiz lidos desmitnieki vai arī nebūtu slikti - atlidotu simtnieki