Viņa netic, bet Viņš nemelo.

Pa visu istabu mētājās drēbju gabali un spilvenu paliekas, gaisā pavisam lēni vēl virpuļoja spilvenu pūkas, un tikai vērīgāk ieskatoties tajā visā pūku mākonī var pamanīt kādu siluetu.

Viņa lēnām nopūta spilvenu pūkas no savas plaukstas, bet Viņš paņēma telefonu un Viņu nofotografēja. 

"Mežone", Viņš nodomāja. "Dzīvnieks", Viņa nodomāja pretī.

Bet iesākās viss pavisam nevainīgi. Ar jauku pastaigu gar Daugavu, vērojot rāmo ūdeni, krāsaino pilsētas uguņu atspīdumu ūdenī un tilta košo uguņu rāmo mirdzumu. Pār dzelzceļa tiltu pārslīdēja vilciens un varēja tikai nojaust tā skaņu. Viņi bija pietiekamā attālumā no abiem tiltiem, lai skaņas netraucētu baudīt gaismas teātri.

"Rīt atkal piezvanīšu", Viņš ieminējās.

"Neticu", Viņa smaidot klusi noteica.

"Es nemeloju", Viņš pasmaidīja.

Viņš paņēma Viņas rokas sasildīt savās plaukstās un kļuva silti. Sāka līt. 

Un Viņš piezvanīja. 

Un jau par ieradumu ir kļuvis iet vērot, kā rudeņo Rīga. Drīz Rīgā sāks snigt un Viņi atkal ies skatīties, kā Rīgā klusām ienāk ziema.

Kad sestdienā ir rudens...

...pār mani valda melanholija. Skumjas un melanholija mani burtiski ir arestējušas, bet man tas ir jāizdara - jāļauj vaļu viņām abām šodien izdzīvoties manī, lai varu pārciest ziemu un sagaidīt jaunu un košu pavasari.

Draugi aicina izbraukt ar riteņiem līdz upei un uzcept gaļu, bet es nebraucu. Man negribās pat kustēties. 

Plediņš plēsoņu rakstā, greipfrūtu sula un dators klēpī, youtube un mūzikas klipi un auklēju savas skumjas....un mani nepabeigtie stāsti.

Lūkojos uz ziediem vāzē un iedomājos - man pat nav nekādu svētku bijis, bet vāzēs pušķojas ziedi. Pasmaidīju, jo ir tik daudz dažādu iemeslu bijis pēdējā laikā, par ko esmu šos ziedus saņēmusi. Ik pa laikam paskatos telefonā, vai Viņš nav zvanījis un ik reizi atceros, ka šodien nezvanīs taču. 

Es zinu, ka drīz savas skumjas jau būšu izauklējusi tik lielas, ka tās varēšu palaist vaļā no sevis, jo sāku ilgoties vairs neskumt! Bet šodien ir rudens un sestdiena, šodien vēl drīkstu!

Kur palika dinozauri?

"... un kad sniegs nokusa, saule sāka ļoti kaltēt visu Zemi un Dinozauri sāka stipri kalst un viņiem nebija vairs ko ēst un kur glābties. Un tad viņi izkalta un pamazām iegima zemē, un tāpēc mēs viņu kaulus ik pa laikam atrodam zemē," aiz muguras dzirdēju kāda maza zēna raito stāstījumu par laikam skolā dzirdēto un stāstīto.

Ar platu smaidu pavēros atpakaļ, lai redzētu gudrinieku, kurš acīmredzot lielā iespaidā kādam stāstīja, ko skolotājs viņam tikko skolā rādijis un stāstījis.

"Kurš Tev to stāstīja?" apmēram desmit gadus vecā māsa nesaprašanā dusmīgi pajautāja mazajam rudajam apmēram septiņus gadus vecajam brālim.

"Skolotājs tak! Man viņus tik žēl!"

"Jākāpj ārā! Ejam!" Un abi rudmatainie bērni izkāpa.

Un tad  es atcerējos sevi pirmajā  klasē un savu mīļāko grāmatu par dinozauriem un sniega cilvēku un citiem mistiskiem radījumiem, un atcerējos, cik ļoti es gribēju būt kosmonaute un aizlidot melnajā kosmosā, kad izaugšu.

Bet redz kā, pat lidojumam uz Marsu es nederu vairs, gadu par daudz!
Tā tie bērni uzšķiļ senās fantāziju dzirkstis.