Saruna trolejbusā. Šausmones dzērvenes.

Iekāpju trolejbusā, un tur kā jau vienmēr - "pārbāzts", tāpēc ierastā kopības sajūta nepamet! Nopīkstinu e-talonu un turpat arī palieku stāvēt.

Aiz muguras tantes aktīvi diskutē, un par cik man nav nesamudžinātu austiņu mūzikai, tad nākas vien klausīties:

"...veselu kilogramu nopirku. Divi litri, pārmērīju mājās",

"Vajadzēja pagaršot uzreiz!"

"Es mājās pagaršoju - pilnīgi koki! Un šitik lielas!" - te es pagriezos, lai novērtētu izmēru - ā, pirksta gala lielumā!

"Pamēģini samalt, jo sulas jau tur nebūs!"

"Tās jau no dārza! Kas tad tādas vispār var ieēst? Purva dzērvenes nemaz salīdzināt nevar!" - ak, par dzērvenēm runa iet! Mani pilnībā apmierina arī dārza "šitik lielās kokainās" dzērvenes - nodomāju, atceroties, kā dēlam mājās blenderēju kopā ar medu un ingveru  Rimītī iepirktās ogas, lai ar saaukstēšanos cīnītos.

"Eh jūs, šausmīgās dzērvenes! Baidat te tantiņas!" - nodomāju un izkāpu no trolejbusa

Mana ideālā dzīve

Tā būtu iedomājama ar stipru vīrieti uz neapdzīvotas salas okeānā, netālu no kāda kontinenta, kurp var ceturtdienā pie zobārsta aizbraukt un atvest ikdienas preces.
Pagalmiņā zaļo pipari, tomātiņi, salātiņi, gurķi, ogas un sakņaugi, kurus regulāri aplaista mūsu melnīgsnējais Piektdienis, kurš regulāri atiras ar savu laiviņu līdz mums, lai palīdzētu saimniecības darbos.
Vakariņās vienmēr svaigas zivis un pelde saulrietā. Bez lieciniekiem un nebaidoties no zagļiem un citiem latviešiem.
Un tur es varētu ļaut vaļu savām fantāzijām un pabeigt savu stāstu krājumu, apkopotu vienā grāmatā.
Kur mēs ņemsim tādu naudu, lai šitā dzīvotu - es vēl nezinu, bet nav ko bojāt sapni ar domām par naudu. Vai ne?