Lielais stāsts

Ievadam

      Vērojot, kā mans dēls pieaug un arvien biežāk sāk uzdot jautājumus par mani un manu bērnību, par skolas gaitām un manām sekmēm mācībās, sāku pārdomāt un salīdzināt savu un dēla bērnību. Atceroties piedzīvoto rūgtumu, vilšanos un mīlestības trūkumu, arvien cenšos rīkoties tā, lai tas nebūtu jāpiedzīvo arī manam puikam. Bet mēs esam tikai cilvēki, un ne vienmēr mēs rīkojamies pareizi, ne vienmēr mēs savas apņemšanās realizējam gluži tā, kā tas bijis iecerēts, un ne vienmēr mūsu centieni ir tieši tas, ko otrs cilvēks ir vēlējies saņemt.

Ne vienmēr cilvēks pats objektīvi spēj izvērtēt savu rīcību, tādēļ ir vajadzīgs skats no malas, un laikam es pamazām uz savu dzīvi esmu sākusi raudzīties diezgan filozofiski, varbūt tieši tāpēc arī man ir radusies vēlme savas jūtas un atmiņas izlikt uz papīra. Varbūt izlasot pati savu dzīvi, paraudzīšos uz to kā cilvēks no malas, kā vienkāršs lasītājs, un ļoti ceru, ka nonākšu pie secinājuma – esmu dzīvoju ļoti  interesantu, pilnu dzivi! Un pats galvenais – labu dzīvi!

Citiem der arī dzīve jau pēc gatava plāna, pēc pieņemtiem stereotipiem, jo ir paniskas bailes no tā, ko gan domās citi, vai tā ir pareizi, bet tā lauzot galvu, aizmirst savu dzīvi izdzīvot pilnībā, ar pilnu krūti. Varbūt dažam tā ir vieglāk dzīvot... Es savu dzīvi mīlu, un laikam tā mīl arī mani, mēs viena otrai piestāvam, jo visu laiku viena otrai piespēlējam kādu jaunu pārsteigumu un negaidītu notikumu pagriezienu! 

      Aprakstot savu dzīvi, man brīžiem ir klājies ļoti grūti, uz pāris mēnešiem un gadiem sadzīves un darba pienākumu pārņemta esmu pametusi visus rakstīšanas darbus malā, lai vēlāk atkal ķertos šim darbam klāt ar jaunu sparu, lai daudz no uzrakstītā izdzēstu, kaut ko pierakstītu klāt un papildinātu, pārlabotu, un bieži vien ir licies, ka šis darbs nemaz nevar tikt pabeigts, jo dzīvi nav iespējams izlikt uz papīra tādu, kāda tā ir izdzīvota. Bieži vien aprakstot kādus man svarīgus notikumus, atkal un atkal tie ir likuši izdzīvot tos no jauna un nav bijis spēka rakstīt tālāk, jo asaras atņem spēku un emociju pārņemta esmu daudzas reizes ierāvusies kaktiņā, lai izraudātos. Šeit es nosmīnu, ka diplomētiem psihologiem gan būtu kas sakāms manā sakarā, bet šo vizīti es atlieku uz gadiem 20 – varbūt tad es labprāt par to iešu parunāt, bet varbūt tomēr neiešu  - esmu sev ļoti labs sarunu biedrs! 

Par to, ka velku līdzi savu pagātni... Bet ir tāda sajūta, ka pabeidzot grāmatu un aizverot tās nobeiguma vāku (vismaz pirmās grāmatas vāku!), es aizvēršu arī savu pagātni! Mēs pašas noskaidrosim savas attiecības, es un pagātne!

      

     Bieži vien nākas stipri vien nožēlot kādu savu rīcību, izturēšanos pret saviem mīļajiem un tuvajiem, bet nekad mūžā un ne par kādu naudu es nemainītu savu dzīvi pret citu! Un ja būtu iespēja sākt dzīvi no jauna un dzīvot savādāk – es laikam negribētu. Man ir svarīga visa mana pieredze, visi mani piedzīvojumi un sastaptie cilvēki. Tādēļ izliekot visas savas sajūtas un atmiņas uz papīra, es tās varēšu saglabāt mīļā un jaukā piemiņā visas vienkopus un noglabāt tālā, bet labā plauktiņā.

Paveroties uz manu piedzīvoto, es saprotu, ka mans dēls dzīvos citos apstākļos, citā vidē, viņam daudz vairāk labvēlīgākā, drošākā, mīļākā, mierīgākā… Un es ļoti cenšos! Un ja man ne vienmēr viss izdodas tik labi, kā gribētos, mans dēls man piedod! Vienmēr!

Un mamma man piedod, un tētis... Tāpēc es uzrakstīšu par mums!

     Sēdēju, iegrimusi atmiņās, kuras jau sāk palikt pavisam blāvas, un jau grūti atcerēties visas spilgtās epizodes, kuras agrāk likās tik svarīgas, daudzi notikumi ir likuši stundām ilgi mocīties dusmās un sāpēs, daudz ir nīsts un bieži ir mīlēts. Daudzas reizes netaisnības dēļ ir velti mēģināts kliegt, bet kaut kas kaklā sāpīgi iestrēdzis, un nav ļāvis izdvest ne skaņas ...

 

BĒRNĪBĀ

     Laukā jau sen bija satumsis un nelielas vienstāvu ķieģeļu mājas nedaudzajos logos dega elektriskās spuldzes, liecinādamas par mājās valdošo rosību un dzīves nerimstošo ritējumu. Laukā stiprā salā tuvējā meža koki ik pa laikam iekrakšķējās un rūtīs zīmēja skaistas ledus puķes, apstiprinot mājiniekiem par laukā valdošo aukstumu. Tikai retu reizi noklaudzēja mājas ārdurvis un tad pār pagalmu pārskrēja sakņupis stāvs žiglā solī, lai jau pēc maza laiciņa tikpat žiglā solī ar malkas klēpīti rokās steigtos uz mājas pusi, un atkal visapkārt iestājās balts un salts klusums.

     Un tikai pie viena vienīga loga laiku pa laikam varēja samanīt kādu mazu sejiņu, kura piespiedās pie aukstās loga rūts. No bērna siltās elpas drīz vien jau bija izkusis apaļš caurumiņš leduspuķu zīmējumā, un rūtij pieplaka sejiņa, kura nenovērsusies vēroja apsnigušo pagalmu un tuvējo mežmalu. Pa laikam no mākoņiem iznira spožs mēnes, spēlējoties ar koku ēnām mežmalā, un tad mazais vērotājs vēl ciešāk pieplaka rūtij, it kā cenšoties vērīgāk kaut ko saskatīt vai pamanīt.

     Tikko bija nosvinēta mana piektā dzimšanas diena, bet jau atkal visi posāmies jauniem svētkiem, jo tuvojās Jaunā Gada svinības. Es pie saltā, apsarmojušā loga sēdēju jau stundas divas, gaidot atbraucam savu mīļo krustmāti Dzidriņu no Limbažiem. Viņa vienmēr man atveda daudz saldumu un vienmēr kādu skaistu kleitu, krāsainas bilžu grāmatas un zīmuļus.

     Brāļi lielajā istabā skatījās televizoru, neizlaižot nevienu filmu vai raidījumu, jo mācoties internātskolā, televīzijas pārraides nācās aizmirst. Brāļi no skolas pārbrauca tikai sestdienās, un ik reizi man viņi likās nedaudz mainījušies, katru reizi līdzi atveda kādu vārdos neizsacītu rūpi, pārdzīvojumus, puikas kļuva nopietnāki un patstāvīgāki, noslēgtāki. Lai arī man brāļi nekad neko nestāstīja par savām skolas gaitām, tomēr reizēm dzirdēju brāļus klusām savā starpā sarunājamies, cik ļoti viņiem riebjas skolas dzīve internātā, visas tās garās mācību stundas, vakara mācības un nesaskaņas skolas biedru starpā brīvajos brīžos un pa vakariem istabiņās internātā. Brāļi tikai nopūtās, skaitot dienas līdz kārtējam brīvlaikam. Es klusām skumu līdzi brāļiem un arī skaitīju, un visā nopietnībā pamazām sāku neieredzēt skolu par to, ka tā liek maniem brāļiem tur tik slikti justies, lai gan man nebija ne mazākā priekšstata, par ko vispār iet runa, un kas īsti tajā tālajā skolā notiek. Dažreiz es brāļus neredzēju pat mēnesi, bet mamma par to nebēdāja, viņai bija mazāk rūpju. Mammai pietika klapatas ar manu mazo māsiņu Anitu, kura vienmēr činkstēja un līda visiem zem kājam, un arī ar mani, jo ar mani it nemaz nebija viegli tikt gal.

     Tupot virtuvē uz ķeblīša vēros laukā pa logu, iegrimusi savās pārdomās par tik ļoti ilgi nenākošo krustmāti un lielo salu laukā, un laiku pa laikam nopūtos, kad no netālās mežmalas joprojām nevarēju pamanīt nevienu nācēju. No ilgās skatīšanās vienā punktā acis sāka aizmigloties, un tad nemanot domas aizslīdēja pie visādiem atgadījumiem, kuri novērsa manu uzmanību no mežmalas, un tikai pēc brītiņa satrūkusies atkal atsāku centīgi gaidīt viešņu, kurai noteikti vajadzēja atbraukt un man noteikti vajadzēja pirmajai ieraudzīt krustmāti Dzidriņu.

- Ko tu tur tupi kā ūpis visu vakaru? - Izdzirdēju man domāto jautājumu un satrūkos. Pavēros uz mammu, un spītīgi neko neatbildēju, jo viņai jau gan bija jāzina, kuru es tik nepacietīgi gaidu. Tik pēc maza brītiņa es mammai atbildēju:

- Es gaidu Dzidriņu! Kā pamanīšu mežmalā viņu nākam, skriešu pretī! Viņa taču solījās atbraukt, jau sen vajadzēja viņai te būt! Viņa man solīja! - Stipri īgni atcirtu un sajutu kaklā rūgtuma kamolu, kam drīz vien varēja sekot asaru plūdi un sevis žēlošana. Mamma brīdi parosījās gar plīts durtiņām, piemezdama malku, un noteica:

- Es tev gan rādīšu skriet laukā! Nekur neskriesi, sēdēsi istabā! Sasalsi ragā kā prusaks! Tāds aukstums laukā, bet viņai tik vien prātā, kā plikai apkārt bizot, lai pēc tam puņķotos un kāsētu kā nelabais. – Mamma vēl brīdi klusām pukojās par mani un auksto laiku, bet es vairs sen viņā neklausījos. Piespiedusi vaigu pie loga rūts, klusām riju aizvainojuma asaras. Ik pa laikam ievēroju, ka mamma smagi nopūšas, un kā sāpēs saķer muguru.

     Tajā pat vakarā mammu aizveda ar ātro palīdzību uz slimnīcu, un es vēl ilgi tēta gultā slēpos zem segas, kur biju iemukusi paslēpties, tiklīdz brāļi pastāstīja, ka mammai kļuvis slikti un tētis puspliks bija izskrējis gaitenī, lai no kaimiņiem pazvanītu ātrajai palīdzībai, jo mums mājās telefona nebija, bet kaimiņu Viķkam gan tāds bija pielikts istabā pie sienas, liels un melns. Tētis jau iepriekš man un brāļiem bija teicis, ka mums būs vēl viena māsa vai brālis, un nu bija pienākusi tā diena, kad mammai nācās braukt uz slimnīcu, lai vestu mājās bēbi. Tāpēc dažas dienas mūs pieskatīja kaimiņiene Olga. Es klusībā domāju, ka man būs maza māsiņa, kuru es gribēju saukt par Lienīti, bet brāļi bija izsmējuši manu vārda izvēli, ka skolā tādu Lienīti saukāšot par: “Liene, kur tu lien!”, un es vairs skaļi neizteicu savas domas par smukāko māsas vārdu.

     Krustmāte atbrauca tikai pēc vairākām dienām, un man tas bija liels pārsteigums jau no agra rīta, jo izrādījās, ka viņa atbraukusi vēlu naktī, kad visi jau bija devušies pie miera. Nu es stāvēju viņai līdzās un nepacietīgi vēroju, kā viņa saiņo ārā mantas un izdala brāļiem un mazajai māsiņai dāvanas. Anita dikti bijīgi lūkojās manā krustmātē un nemaz negribēja viņai tuvoties. Ieķērusies vecākā brāļa bikšu starā, viņa slepus novēroja manas krustmātes darbošanos. Mazā māsiņa Aināram un Edgaram bija dikti pieķērusies, visur ziņkārīgi tiem tipināja līdzi, tā reizēm izpelnīdamās kādu asāku piezīmi par piesiešanos un līdzi vilkšanos, bet pēc Anitas ilgas činkstēšanas brāļi atkal viņu paņēma pie sevis istabā un iesēdināja kādā kastē, kur sameta iekšā mantas, kuras māsai bija likušās interesantas un tā kādu laiku no māsas bija miers. Māsa kādu laiku bija klusa un brāļus arī netraucēja, viņa spēlējās ar rotaļlietām un bieži turpat arī iemiga.

- Anitiņ, tu nemaz negribi zināt, ko es tev atvedu? Nu nāc vien šurp, lien laukā no savas slēptuves, es tev kaut ko iedošu, - krustmāte vērsās pie māšeles, bet viņa tikai vēl ciešāk ieķērās brāļa biksēs, un aizslēpās prom vēl vairāk.

- Krustmāt, es tevi tik ilgi gaidīju! Es gribēju tev iet pretī uz mežu katru dienu, bet tētis ar mammu nekad neļāva, - nenocietos un sāku sūdzēties, atceroties ik vakara ilgās veltās gaidīšanas pie loga vai gaitenī pie ārdurvīm, un man pašai kļuva tik žēl sevis, ka acīs sariesās asaras.

- Nu tik nesāksim te tagad raudāt! Kas tad es par ciemiņu, ja mani raudot sagaida? – smaidot noteica Dzidriņa, gatavodama mums visiem gardas brokastis.

- Ingucis kā ūpis katru dienu tupēja virtuvē pie loga un vēroja celiņu uz mežu, gribēja pirmā tevi sagaidīt! Mamma pat skaitās, ka viņa pie loga tup augu dienu un gaida tevi. Redzi kā sanāca, tava krustmāte pa nakti atbrauca, un es nevarēju saprast, kas tur tā nakts vidū dauzās pie loga. Domāju, ka burlakas kādi - tētis smiedamies labsirdīgi stāstīja.

- Dzidriņ, es tevi katru vakaru gaidīju! Kamdēļ jau agrāk neatbrauci? Mana dzimšanas diena arī jau nosvinēta, - jautāju krustmātei, atceroties tos garos vakarus, kurus biju pavadījusi pie loga, viņu gaidot.

- Meitiņ, man taču jāstrādā arī ir! Ja es tikai braukāšu apkārt pa ciemiem, kas tad pelnīs naudiņu manā vietā? – atteica krustmāte, noglaudot manu vaigu.

     Vēlāk krustmāte mums pastāstīja, ka bijusi pie mūsu mammas slimnīcā, un mammai piedzimusi maza smuka meitiņa. Mūsu omīte arī bijusi līdzi uz slimnīcu apciemot mammu un mazo, bet tik drīz mamma ar mazuli nevarēšot braukt mājās, mazulim bija vajadzīga ilgāka palikšana slimnīcā. Es ļaunā priekā vēros brāļos, jūtot iekšēju uzvaras prieku, jo abi brāļi dikti pārliecināti bija paziņojuši, ka mamma mājās pārvedīs brāli, nekāda vēl viena māsa viņus it nemaz neinteresēja. Brāļi nemaz nereaģēja uz manu prieku, nedaudz pamēdījušies uz mani, novērsās, nicīgi vien nosakot, ka nu mājās būšot vēl vienas pinkšķētājas vairāk. Jutu, ka abi brāļi ir stipri vīlušies savos pieņēmumos, jo mamma man reiz tika stāstījusi, ka pārvedot mani no slimnīcas, vecākais brālis Ainārs bijis stipri dusmīgs par jaunatvesto māsu, kura visu laiku raud, un kuru mammai nu visu laiku nācās pieskatīt bez pārtraukuma. Viņš bija gatavs nest mani atpakaļ uz turieni, kur mamma mani bija dabūjusi, un iemainīt pret brāli, jeb pret lielu kravas mašīnu. Aināram toreiz bija stipri kārojies veikalā noskatītā kravas mašīna, bet mamma atteikusi, ka visa naudiņa izdota par māsu, un mašīnai vairs naudiņas neesot palicis. Padzirdējis, ka manis dēļ izdota visa nauda, brālis stipri saskaities, un vēl ilgi pēc tam pieprasījis nest mani atpakaļ, no kurienes mani atnesuši. Kad mēģināju brāļiem pārmest to, ka mani gribējuši iemainīt pret mašīnu, viņi tikai skaļi smējās un ķircināja mani, ka mašīnām vismaz neesot bimbājamais, un no tām vismaz kāds labums mājās esot.

- Un kur tad omīte palika, ka nebrauca tev līdzi pie mums? – iejautājos, ēdot sviestmaizi.

- Omītei taču lopiņi mājās jākopj, un māja jākurina! Viņa jau tā divas dienas pie opapa pa Rīgu bija nodzīvojusi, jābrauc mājās arī tak ir, - rāmi noteica Dzidriņa.

- Kamēr omīte tiks mājās pa tādu sniegu un salu, visi lopi un visi suņi sen jau būs badā nosprāguši vai arī apēduši viens otru, - smiedamies teica tētis, jau pošoties prom uz darbu. Es lielām acīm vēros uz tēti, iztēlodamās omītes mājās norisināmies šos šausmu skatus, bet krustmāte ņēmās tūliņ  tēti kaunināt par muļķīgu izrunāšanos.

- Anton, nokaunies! Omītes kaimiņi piekrituši apkopt viņas lopus un māju iekurināt, kamēr viņa ir prom, tā kā nekas nebūs ne apsprādzis, ne apēdis viens otru.
Es atviegloti uzelpoju, padzirdot, ka tomēr neviens nebūs nosprādzis badā omītes prombūtnē, un vēl kādu laiku jutu nelielas dusmas uz tēti par šādu ļaunu izrunāšanos.

     Krustmāte ar mums nosvinēja Jauno gadu, un pēc pāris dienām devās prom uz savu pilsētu, lai varētu atsākt savu darbu skaitļošanas centrā pie lielajām rakstāmmašīnām un citām visādām lielām ierīcēm, nosolījusies mani vasarā obligāti paņemt pie sevis padzīvot atvaļinājuma laikā, un mēs uz pāris dienām palikām kaimiņienes Olgas apgādībā līdz tēta pārnākšanai vakaros no darba.

                 Mamma no slimnīcas pārbrauca tikai pēc Jaunā gada svinībām, atveda mazo māsiņu, kura nu jau vairs nebija tik vārga, un ārsti ļāvuši beidzot braukt mājās. Līdz ar mazo māsiņu mājās parādījās arī jauna kārtība, kas man it nemaz vairs nebija pa prātam. Man tika stingri piekodināts neņemt mazo laukā no gultiņas vai ratiņiem, jo es viņu varu nenoturēt un nomest zemē, vai kaut ko citu ļaunu netīšām viņai nodarīt. „Man pat lelle ir lielāka par to māsiņu, un nekad neesmu to izmetusi no rokām, un nemaz nav smaga tāda lelle!” “Kas tad tādai var gadīties?” domāju, un man pa galvu šaudījās vēl visādas citas domas.

     Vēl lielāks tapa protests pret mazo jaunatvesto māsiņu, kad noskaidrojās, ka tagad mammas istabā es nevaru iet tad, kad man vien iegribas, lai netraucētu māsas un mammas mieru, tikai dažreiz pa nakti mamma pie sevis paņēma māsu Anitu, jo viņa pa nakti bieži vien mēdza ne no šā vai tā raudāt, un tad mēs visi dusmojāmies, jo traucēja Anitas klusie šņuksti un žēlā činkstēšana. Bieži varēja dzirdēt vārgu čīkstēšanu, kas nāca no mammas istabas, un tad es sapratu, ka jaunā māsiņa arī raud, gan pa dienu, gan naktīs. “Kas tad viņai ko činkstēt, visu laiku tik mammai pa rokām guļ, un vēl činkst!”, klusībā pie sevis pukojos pirms iemigšanas.

     Kaimiņu onkulis Jānis mammai atveda jaunu dīvānu un smaidot stāstīja, ka apnicis viņam esot klausīties otrpus sienai mammas gultas šausmīgo čīkstēšanu. Nevienu nakti nevarot izgulēties, tāpēc arī nolēmis mūsu mammai dīvānu uzdāvināt un apsveikt ar jaundzimušo bērniņu. Mēs visi smējāmies par kaimiņu onkuļa piezīmi, bet tētis stāvēja mums blakus kluss un nopietns un neteica neko. Pat nepalīdzēja jauno dīvānu ienest mammas istabā. Es tikai domīgi nolūkojos, kāpēc tētis tā negrib mammai un Jāņonkulim palīdzēt...

     Tolaik mēs dzīvojām Valkas rajonā, starp Streņčiem un Brenguļiem Gaujas krastā pie dzelzceļa tilta. Tikai pāris metru no mājas atradās dzelzceļa uzbērums un sliedes, pa kurām bieži vien kursēja pasažieru un preču vilcieni ar nebeidzami gariem vagonu sastāviem, un tieši šie vagoni man iemācīja skaitīt. Tēvs ar mammu bija dzelzceļnieki, mainīja un apkopa dzelzceļa sliedes, un visādi citādi uzturēja dzelzceļu kārtībā. Mūsu mājās pavisam bija četri dzīvokļi, un mums bija  trīsistabu dzīvoklis, toreiz mēs bijām vēl tikai seši cilveki, kamēr nepiedzima mūsu mazākā māsa Inese.

     Ainārs bija vecākais bērns ģimenē, un varbūt arī tādēļ mammai viņš bija mīļākais bērns. Viņš bija nosvērts puisis ar godīgu attieksmi pret citiem, un bieži vien tikai viņš vienīgais mani aizstāvēja, ja kādreiz otrs brālis Edgars mani abižoja.

     Turpretī Edgars vienmēr bija un palika rezgalis, kam nepatikšanas pašas nāca klāt ne sauktas , ne aicinātas. Abiem brāļiem itin labi veicās mācībās, un skolā nebija problēmu nevienā mācību priekšmetā, varbūt arī tādēļ es agri sāku lasīt. Arī draugu abiem bija pietiekami daudz un nepatikšanas brāļi taisīja arī bez īpašas piepūles, tai skaitā arī man.

     Iepriekšējā dzimšanas dienā dāvanā es biju saņēmusi lielu baltu lāci, kuram mugurā bija melna veste un mazas melnas bikses. Šo lāci no veikala tētis esot vedis uz mopēda, nosēdinājis sev priekšā kā bērnu. Šī bija mana pirmā īstā  un mīļākā rotaļlieta, un lai arī lācis bija ar mani vienā augumā, un zāģu skaidu pildījums rotaļlietu darīja smagu, spītīgi vienmēr to staipīju sev visur līdzi. Bieži vien mājinieki neapmierināti pukojās, ka pie galda neesot vietas kādam, kur sēdēt, jo uz atsevišķa krēsla vienmēr sēdināju savu lāci pie galda. Biežāk vien kāds no mājiniekiem lāci vienkārši nogrūda no krēsla, atbrīvojot sev sēdvietu, bet es tūliņ pat metos glābt savu lāci, un stīvēju viņu sev klēpī, bet tā vairs man nebija ēšana, jo sev priekšā uz galda vairs neko neredzēju. Savu lielo lāci es vasarās stiepu līdzi arī uz mežu, uz dārzu, staipīju pa dārzu. Es ne mirkli vairs neizlaidu savu draugu no acīm. Pats bēdīgākais bija tas, ka no šādas apiešanās mans nabaga lāčuks izskatījās arvien noplukušāks, un arvien biežāk manīju birstam laukā pa kādu caurumiņu skaidas. Tajā laikā bieži pa radio un televizoru varēja dzirdēt dziesmu par lāci, pildītu ar zāģu skaidām, un es pilnā pārliecībā zināju, ka šī dziesma ir par manu lielo lāci, kuram ari reizēm no vēdera sāka birt laukā skaidas. Arvien biežāk dzirdēju mammu baramies, ka es ar savu lāci piedrazojot visu māju. Visās malās varēja manīt skaidu paliekas, kad pa māju sev līdzi visur valkāju savu rotaļlietu.

-Es to vella lāci reiz nosvilināšu! Būs beidzot miers mājās! Kā malkas šķūnī - visur skaidas vien. Tam skuķim pat gulta pilna ar skaidām. Kā viņa tur pati var pagulēt? – pukojās mamma. Klausoties šādos draudos, es parasti paņemu savu lāci, un lavījos prom uz savu istabu, un paslēpu savu lāci zem drēbēm, uzsviezdama tam virsū vēl kādu segu un citus krāmus.

     Kādu dienu savu lāci biju atstājusi istabā, kamēr pa lauku skraidīju ar draudzeni un māsiņām. Ienākot iekšā, nevarēju savu lāci vairs nekur atrast.

- Mamm, kur ir mans lācis? – jautāju mammai, bet viņa neko man neatbildēja. Kā neko nedzirdējusi, viņa turpināja darboties pie šujmašīnas, lāpot palagu. Izstaigāju visas istabas, un tikai pēc laba brīža Edgars man pačukstēja, ka mamma lāci iebāzusi krāsnī. Es metos pie krāsns, un atvērusi durtiņas, pamanīju sava lāčuka purniņu. Izvilku savu mantu laukā, un ar sašutušu sirdi ņēmos tīrīt no lāča pelnus. Pie sevis vien nodomāju, ka laicīgi esmu lāci atradusi, jo tūlīt jau arī nāca tētis ar malkas klēpi, un kūra krāsni. Vēl tik dzirdēju tēti izbrīnītu klusām purpinot, ka kāds ir izvandījis no krāsns visus pelnus pa istabu un krāsns priekšu.

- Mamm, kāpēc tu manu lāci iebāzi krāsnī? – dusmīgi jautāju mammai.

- Tavs lācis ar savām skaidām man jau noriebies. Viņš taču ir beigts galīgi, tur vairs nav nekā no viņa pāri palicis no tavas “žorgāšanas”, - atteica mamma. Es jutos apbēdināta, ka manu lāci visi sākuši nicināt, bet vienalga turpināju ar viņu spēlēties, un staipīt sev visur līdzi. Es nevienam nemanot paņēmu no mammas visas adatas, kurās bija palikuši ievērti kādi diegu pavedieni, un kā mācēdama, centos lāci aizlāpīt. Darbs likās ļoti grūts, bet es centos no visiem spēkiem glābt savu draugu no sadedzināšanas, bet drīz vien man izbeidzās visi diegi, un brālis, par mani iežēlodamies, ievēra adatā vēl pāris pavedienu. Nu jau mans lācis izskatījās daudz labāk, un arī neputēja no viņa tik traki, tāpēc atkal droši sāku ar viņu staigāt pa visu māju.

     Pāris dienas vēlāk es atkal savu lāci nevarēju nekur atrast, un izmeklējusies pa visu māju, piegāju pie krāsns, un gribēju jau palūkoties iekšā, kad sajutu no krāsns durtiņām nākam karstumu. Mani sāka mākt nelāgas priekšnojautas, un sāku raudāt. Mammas mājās nebija, viņa tikko bija aizbraukusi ar kaimiņiem uz veikalu, vien istabā tētis laboja mammas modinatāj pulksteni. Pieskrēju pie tēta, un pilnā balsī sāku uz viņu bļaut:

- Tu nodedzināji manu lāci? Atbildi! Nodedzināji?

Tētis novērsās no pulksteņa labošanas, un gribēja paņemt mani klēpī, bet es izrāvos, un asaras slaukot, nikni skatījos uz tēvu, un nespēju valdīt dusmas.

- Ingucīt, tavs lācis taču jau galīgi beigts bija. Viņam jau visas skaidas bira laukā, - mierināja tētis.

- Viņš nebija nekāds beigts! Tas bija mans lācis, un es jau simts reižu jums visiem sacīju, ka viņu nedrīkst dedzināt nost – dusmās bļāvu uz tēti, cik spēka. Manas raudas nerimās, un ja kāds centās mani mierināt, man pa jaunam aizžņaudzās sirsniņa, un atkal atsākās histēriska raudāšana.

- Mēs tev nopirksim tādu pašu lāci, vai lielu lelli, tā kā nav vērts raudāt par veco nosvilināto lāci. Viņš nu ir beigts un pagalam, un tur vairs tāpat neko nevar padarīt – tētis mani centās mierināt, bet es nemaz neko negribēju dzirdēt.

- Man nekādu citu lāci nevajag! Es nevienam neļāvu svilināt kopā manu lāci. Es viņu biju jau sašuvusi, un nekas vairs laukā nebira, - nerimos skaisties uz vecākiem par nodarījumu.

     Mamma no veikala man atveda lielu lelli, kuru sauca par Sarkangalvīti, un viņai patiesi galvā bija sarkana cepurīte, un arī pārējās drēbītes bija sarkanas. Es brīdi papētīju lielo lelli, un izdzirdēju mammu ar tēti virtuvē klusām runājam par manis sacelto traci. Viņi cerēja, ka jaunā lelle spēs mani nomierināt, un drīz vien noplukušo lāci es būšu aizmirsusi. Padzirdējusi, ka lelle man nopirkta, lai es aizmirstu savu lielo lāci, aizmetu lelli pa gaisu, un atkal sāku raudāt pēc sava lāča. Vēlāk ar šo lelli sāka spēlēties mazās māšeles, un drīz vien pa māju mētājās lelles rokas, kājas, drēbes, un pat reiz pie plīts virtuvē atradu norautu Sarkangalvītes galvu.

- Nu tevi drīz arī iemetīs krāsnī, lai nosvilinātu. Tāpat kā manu lāci, - notupusies pie lelles galvas, un pacēlusi to aiz matiem, klusām noteicu. Es nejutu žēlumu, ka lelli arī varētu sadedzināt. Man joprojām pietrūka mana lāča. Es labāk spēlējos ar brāļiem ar viņu mašīnītēm, bet mammas centieniem man pielabināties ar jaunām mantām vienkārši nepievērsu uzmanību. Pēc laiciņa mamma man vairs necentās pirkt kādu mantu, zinot, ka tāpat es ar tām nespēlēšos, un ar laiku es pie tā pieradu. Savu pirmo lielo lāci es neesmu aizmirsusi arī tagad, kad man jau ir pāri trīsdesmit gadiem, un pa retam es apskatos vecās fotogrāfijas, lai atdzīvinātu savu atmiņu.

     Bērnībā man bija gari biezi mati, un ar viņiem vienmēr bija grūti tikt galā. Mamma parasti sasēja man matus zirgastē ar garu banti, vai sapina divās ciešās bizēs. Matu kārtošanu vienmēr pavadīja purpināšana:

- Tik liela meitene jau nu varēja pati ņemties ar saviem matiem. Paņemšu reiz dzirkles, un nogriezīšu tev zēngalviņu. Ko man te vienmēr jānomokās ar tavām pinkām, - bieži vien purpinot draudēja mamma, bez žēlastības plēšot manus matus, mēģinot tos ar suku daudzmaz savest kārtībā. Negribēju, lai man nogriež īsus matus, tādēļ arī centos pati savākt savus matus, lai neskraidītu pa pagalmu izpūrusi, un nedotu iemeslu mammas saniknošanai, kurai varēja sekot izrēķināšanās ar maniem matiem. Citreiz es paslepus palūdzu kaimiņienei, lai palīdz man sakārtot matus, un kaimiņiene labprāt arī pina manas bizes, kas bija arī daudz nesāpīgāk, un rezultāts bija arī glītāks.

     Visbiežāk centos slepus ielavīties mammas istabā, kura no visām trim istabām bija vismājīgāk iekārtota, un varbūt tādēļ man vienmēr patika spēlēties tieši šajā istabā. Pie loga mammas istabā auga liela Ķīnas roze, kas ziedēja ar lieliem sārtiem ziediem. Bieži šis augs man sagādāja nepamatotus kreņķus, jo skaistie ziedi, tikko izplaukuši, tajā pat dienā nokrita uz grīdas, bet mamma tajā vainoja mani, domādama, ka es speciāli tos aprauju un izmētāju, jo viņa nekad nepaguva par tiem pat lāgā papriecāties, kā tie jau mētājās zemē pie milzīgā koka puķupoda. Stūrī pie loga stāvēja mūsu vectēva dāvināts spoguļgalds, uz kura vienmēr atradās skaisti trausli nieciņi, kurus man nedrīkstēja ņemt rokās un spēlēties, bet paslepus es vienalga ar tiem spēlējos, vēlāk cenšoties tos sakārtot tā, kā mamma tos bija atstājusi. Mūsu mamma vienmēr bijusi ļoti stingra, impulsīva un neiecietīga, bieži varēja dzirdēt viņas sašutušo balsi par kaut ko pukojamies, vai rīkojot tētim skandālus, vai arī vienkārši varēja dzirdēt mammu baroties ar kaimiņiem par niekiem. 
     Tēvs gan bija ļoti mierīgs un kluss cilvēks, kurš bieži vien nepievērsa mammas untumiem lielu vērību, un tikai murmināja mīļā miera labā kaut ko tikai sev vien saprotamu, un biežāk tas bija:

- Nu, paliec tak rāma! Esi tak mierīga!

     Bieži dzirdēju, kā tētis mammu mīļi sauca par "minku" vai “mincīti”, bet mamma reti tēti tika saukusi kādā mīļvārdā. Biežāk gan varēja dzirdēt, kā viņa nicīgi novelk "antoška" vai "čangals", par ko man bieži tapa skumīgi ap sirsniņu, un ikreiz, izdzirdot šos vārdus, jutu kaunu, ka mans tētis ir tikai “antoška”. Man bija kauns, ka mamma tik ļauni tēti apsaukā.

     Reti savā dzīvē tiku dzirdējusi tēti par kaut ko paceļam balsi, bet arī tad tas notika mammas izraisīto skandālu un neapmierinātības rezultātā. Ikreiz, kad mājās dzirdēju abus vecākus lamājamies, centos ar māsu žiglāk nozust, lai negadītos mammai ceļā. Klausoties šos skandālus, man vienmēr bija stipri bail, un es nobijusies un nekustīga gulēju tēta gultā zem segas, un lūdzos, kaut tas ātrāk beigtos.      

     Neskatoties uz mammas skarbo dabu, viņa nebija slinka, jo paspēja pēc darba aprušināt dārzu aiz mājas, kur auga gan kartupeļi, gan citi dārzeņi, gan zemenes un puķes. Mamma ļoti mīlēja puķes, un pagalma vidū pati bieži vien saraka puķu dobes. Puķu dobes bija ierīkotas visur, dažādas formas un lieluma, un tieši šīs dobes darīja mūsu māju pievilcīgu un mīļu. Visjaukākā dobe man likās no ķieģeļiem zvaigznes formā izliktā dobe, un mēs visi ar to lepojāmies.

     Nereti braucām ar vilcienu uz Rīgu, un tad bija tik patīkami mūsu māju un pagalmu vērot pa garāmbraucošā vilciena logu, jo stacija atradās labu gabalu tālāk no mūsu mājām, un  braucot garām mūsu mājai,  mājām ar roku pagalmiem un kokiem atvadas, un saucām vagona pasažieriem, lai paveras uz mūsu māju, jo mēs tur dzīvojam.

     Braucot mājup no Rīgas, apkrāvušies ar iepirkuma saiņiem un dažādiem našķiem, noguruši un pārmocījušies, nevarējām jau vairs sagaidīt, kad beidzot tiksim mājās savās gultās. Dažreiz, kā nolasīdama mūsu domas, mamma sarunāja ar vagona pavadoni un vilciena vadītāju, ka vilciens pieturēs pie mūsu mājas aiz lielā Gaujas tilta, un tad nu gan mēs visi jutāmies lepni par mums vien veltīto pieturu.

     Bet ne vienmēr mūs izlaida no vilciena pie mājām. Biežāk nācās kāpt laukā Streņču dzelzceļa stacijā, no kurienes kājām bija jāiet līdz mājām kādi trīs kilometri, un laukā tad jau parasti bija vēls vakars. Es pārgurusi turējos pie somas, kuru nesa mamma, un pa pusei aizmigusi klunkurēju pa meža ceļu mājās, un bieži vien mamma lika man atbrīvot somu, jo ar visu svaru jau tā smagai somai gūlos virsū, nevarēdama aizdzīt nogurumu un miegu. 

     Kādu pavasara dienu, kad brāļi jau bija mājās no skolas, un es atkal ar nepacietību gaidīju savas krustmātes atvaļinājumu, lai brauktu pie viņas paciemoties, man tētis uzdeva savādu jautājumu:
- Ingucīt, pie kā tu labāk gribētu dzīvot, ja mamma dzīvotu te, bet es kaut kur citur?- Es kā apstulbusi pavēros tēvā, un galvā neradās neviena prātīga doma, un reizē domu bija pārāk daudz, ka nespēju tās savākt visas kopā. Man tētis vienmēr bija šķitis labāks un mīļāks, jo biežāk mani apmīļoja un izrunajās, biežāk es tieši tētim varēju pieglausties, jo mamma mūždien atrunājās ar nogurumu un sliktu pašsajūtu, bet arī šad tad mammas maigums izlauzās uz āru, un tad nu jutos visdrošākajā vietā uz Pasaules.

     Kamēr centos apjēgt, ko tētim atbildēt, pa vidu iejaucās viens no brāļiem, kurš bieži no mammas bija saņēmis rājienus un pērienus par palaidnībām.
- Es dzīvošu pie tēta, man to mammu nemaz nevajag! Lai viņa bļaustās vien tālāk uz skuķiem! Mammām parasti atstāj meitenes, bet zēnus ņem tētis, - prātoja brālis, bet es ar sašutumu paraudzījos uz brāli un jutu, ka manī mostas spītība: ”Kā tas var būt, ka tikai zēni var pie tētiem dzīvot? Nekā nebija!” – nodomāju un apņēmības pilna teicu:
- Es arī dzīvošu pie tēta! Lūk, tā!
     Atceros, ka mani vēl ilgi mocīja bailes, ka būs jādomā pa īstam, pie kā izvēlēties dzīvot, un manī tas viesa šausmas. Nemaz negribējās, lai man būtu jāizvēlas kāds, pie kā dzīvot. Man bija labi kopā ar abiem vecākiem, ar tēti un mammu, ar abiem brāļiem, lai arī viņi mani reizēm iekaustīja, un ar abām mazajām māsiņām. Es nekādi nespēju iedomāties, kāda varētu būt dzīve bez kāda no vecākiem vai brāļiem un māsām.  

     Šī saruna tā arī palika starp mani, tēti un abiem brāļiem, jo pagāja vēl krietns laiks, un nekas nemainījās, mēs joprojām dzīvojām visi kopā. Un pamazām es sāku aizmirst tēta un brāļu sarunu, par kuru es biju dikti satraukusies.


     Kādā siltā pavasara dienā, kad sniegs un ledus jau visur bija nokusis, bet laukā joprojām laiks turējās diezgan pavēss un dīķis bija kļuvis trīs reizes lielāks, es biju izlaista pastaigāties laukā, līdzi ņemot vidējo un mazo māsu, kura gulēja vēl ratiņos, ieģērbta biezā kombinezonā, no kura laukā spīdēja tikai lielās acis. Mazā māsiņa parasti mierīgi ratos gulēja tikai īsu brīdi, tādēļ, lai viņa nesāktu brēkt, un es līdz ar to nesāktu brēkt uz viņu, ko parasti pavadīja kaimiņu brēkšana uz mani, tad pastaigu nolēmu saīsināt. Izstūmusi ratiņus pagalmā, ar vienu roku stūmu ratus, ar otru turēju Anitu, lai viņa tīšuprāt nekāpj peļķēs un nesabrien pilnus ar dubļiem un ūdeni savos mazos gumijas zābaciņus. Lavierēju starp peļķēm un dubļu bedrēm, un jau sāku nožēlot, ka vispār biju izgājusi laukā. Rati likās palikuši tik smagi, un apbraucot apkārt mājai, jau sajutos piekususi, un nācās atlaist māsas rociņu, un vaigus piepūšot, ar visu spēku stūmu ratus uz priekšu. Pēkšņi sajutu ratus nedaudz iegrimstam, un pavērusies uz riteņiem, pamanīju, ka tie līdz pusratam iestiguši dubļos. Atkal saņēmu visus spēkus, un atspērusies stūmu, bet rati uz priekšu nekustējās, bet slīpi tā jocīgi sasvērās. Apgāju ratiem apkārt, un šausmās apstulbu: biju pa taisno stūrēju ratus pārplūdušā dīķī. Mazā mēģināja celties ratos sēdus no sasvērtajiem ratiem un es nobijos vēl vairāk, jo māsa varēja izvelties no ratiem. Man uznāca dusmas par savu nevarēšanu un iedomājoties vien, ka nāksies celt māsu laukā no ratiem un pamest ratus tepat dīķmalā, lai vēlāk no kaimiņiem un mammas klausītos brāzienus un nosodījumu par paviršību, sadusmojos, un lai spēki pazustu pavisam, man sāka birt asaras. Atkal saķēru ratus, un tagad jau vilku tos atpakaļ. Mazā māsa ratos no grūdiena bija sasvērusies un apsēdusies, un tagad draudīgi svērām uz sāniem, uz to pašu pusi, uz kuru lēnām svērās rati. Pavilku ratus, tie padevās pavisam nedaudz, bet no māsas svara, kad viņa no ratu grūdieniem atkal sasvērām uz ratu malu, tie sagāzās vēl vairāk, un sānu riteņi pacēlās gaisā.
-Guli! Gulies nost, tu stulbā! – izmisumā kliedzu uz mazo māsiņu, bet viņa tāpat nesaprata, ko es atkal gribu, tikai skatījās uz mani plati ieplestām acīm un kūņojās uz ratu malu. Rati arvien svērās uz sāniem, un es nesapratu,ko man tagad darīt. Man vairs nebija spēka tos pat pakustināt. Ar bailēm stāvēju un skatījos uz ratiem un mazo māsiņu. Anita visu laiku bija man turpat blakus stāvējusi un vēroja, tad izbīlī pieķērās man pie rokas un sauca:
- Tuji, tuji jatus...gāžas! Ūdzu, tuji  - …un tajā pašā mirklī rati apgāzās. Iebridu aukstajā ūdenī un ķeksēju mazo māsu, kura aiz pārbīļa neizdvesa ne skaņas, tikai stenot kampa gaisu, izbijusies no kritiena un aukstā ūdens. Izvilkusi māsu, noliku viņu sausumā blakus Anitai, kura izmisusi sita ar savām mazajām dūrītēm sev pa galvu, un pavisam klusi raudāja, vairs nezinot, kā palīdzēt šajā situācijā. Devos vilkt ratus laukā no ūdens, un klusām sevi nepārtraukti bāru par vājumu, biju dusmīga par to, ka mazā māsa manas vainas dēļ iekrita saltajā un dubļainajā ūdenī, ka mazā Anita dikti pārdzīvo un raud manas vainas dēļ, bet man nebija spēka skaļi kaut ko pateikt, es tikai klusi stenēju, un ar netīrām rokām notraucu no sejas asaras, kuras ritēja man pār vaigiem. Rati bija apgāzušies uz sāna, un tagad gulēja saltajā ūdenī , un es centos tos izdabūt no dubļainās rāvas tos drīzāk laukā, kas man arī drīz izdevās. Tāpat uz sāna guļošus, izvilku ratus no dubļainā dīķa. Anita skatījās un raudāja. Pavēros uz mazo Inesi,kura samirkusi sēdēja uz aukstās zemes, un platām acīm vēroja manu darbošanos. Viņa joprojām neizdvesa ne skaņas, tikai no aukstuma visa stipri trīcēja. Sapratu, ka mums žiglāk jānokļūst mājās siltumā, un ātri jāpārģērbj mazā māsa.
- Anita, palīdzi ūdeni ātri izsmelt no ratiem, brauksim mājās labi ātri, kamēr kaimiņi vēl mūs nav pamanījuši! Nopērs mūs, ja ieraudzīs... Palīdzi tak...Inese tūlīt sasals ragā, – es satraukti saucu māsai, un Anita palīdzēja man cik spēdama,  ar cimdiņiem slaucīdama no ratiem laukā netīro ūdeni. Uzslējām ratus, un pa abām saņēmušas mazo māšeli, iecēlām viņu atpakaļ ratos, un pa abām žigli stūmām tos uz māju pusi. Anita tipināja man blakus, un slaucīja ar saviem dubļainajiem cimdiņiem asaras, kas jaucās ar puņķiem, un klusām joprojām raudāja. Paskatījos ratos uz slapjo un pārbijušos Inesīti, bet mazā māsiņa gulēja un pat nekustējās, laikam baidīdamās atkal tikt apgāzta un izmesta no ratiem. Sajutu, ka kakls aizžņaudzas no vainas sajūtas, un asaras atkal atņem spēku. Klusi un lūdzoši vienā laidā atkārtoju, vairāk jau laikam sevi mierinādama, kā mazās māsas:
-Es netīšām...tūlīt jau būsim mājās...vairāk ārā neiesim...Aņķīt, beidz raudāt, tā var saslimt, tev visa seja slapja jau no raudāšanas.

      Visu nelielo ceļu līdz mājas durvīm klusām biju mierinājusi abas māsas, bet Anita nemaz laikam neklausījās manā murmināšanā, jo visu laiku īdēja vienā tonī sev zem deguna.
     Iestūrēju ratus priekštelpā, un atvēru mūsu dzīvokļa durvis, lai iebrauktu ratus virtuvē. Paņēmu mazo māsiņu, un nesu viņu istabā, lai pārģērbtu. Man bija jāsteidzas, jo drīz varēja pārnākt mamma no darba gatavot mums pusdienas un barot mazo māsiņu. Šitādu izmirkušo māsu un dubļainos ratus mamma nedrīkstēja redzēt. Žigli mammas kumodē sameklēju Inesei tīras drēbītes un uzmanīgi sāku viņu pārģērbt. Pārģērbšana nemaz tik labi nevedās, jo mazā māsa grozījās un nekādi negribēja, lai velku pār galvu krekliņu, un slapjie krekliņi bija pielipuši pie miesas. Stīvēju ar varu viņas mazās rociņas krekliņa piedurknē, un visu laiku nervozi metu skatus uz loga pusi, vai nepamanīšu pa sliedēm no darba nākam mammu ar tēti.

     Pabeidzu ģērbt māsu, kas bija kļuvusi miegaina un niķīga, un devos tīrīt ratus, kas virtuvē jau bija paguvuši izveidot milzīgu netīru peļķi. Izņēmu no ratiem slapjo un netīro matracīti, un sapratu, ka bez sekām šis darbs nepaliks, jo matracis bija kļuvis slapjš un smags, no tā joprojām pilēja netīras ūdens piles. Noliku to turpat priekšnamā uz galdiņa, un par atrunām nolēmu padomāt vēlāk, jo patreiz man pa galvu šaudījās simtiem citu domu.

     Kamēr cīnījos ar smago matraci, apgāzu lielo miltu paku, kura bija atstāta uz skapīša, un nu tagat milti pieputināja visu virtuvi. “Ak Dievs, nu kas te notiek?” - izmisusi domāju, un nolēmu ieliet bļodā ūdeni, jo tagad jāvāc bija arī milti, kuri bija piekaisījušies visās malās. Rati traucēja, tamdēļ tos tukšus un tādus pašus dubļainus izstūmu priekšnamā. Tagad varēju ķerties pie grīdas mazgāšanas. Ar slapjo lupatu sāku trīt grīdu,kur bija izkaisījušies milti, tad savācu lieko ūdeni, kas bija satecējis no ratiem virtuves vidū. Izdzirdu soļus priekšnamā, un tad jau uzreiz varēja dzirdēt mammas pukošanos:
- Kas tad te? Te spaini kāds izgāzis, vai? Kas tos ratus salējis? Kas te ir galu galā? - Iemuku savā istabā, jo nezināju, kā varēšu izskaidrot šo atgadījumu ar ratiem un mazo māsu. Tajā vakarā mamma vēl ilgi nevarēja rimties lamāties par slapjajiem ratiem un piecūkoto virtuvi, bet par māsu neko neteica. Pa brīžam tikai no mammas un tēta klusās sarunas sapratu, ka māsai ir dotas zāles, bet drudzis nerimstoties.

     Nākamajā dienā mazo māšeli aizveda uz slimnīcu ar plaušu karsoni, mazam cilvēciņam šī pavasara pelde bija par briesmīgu. Es sēdēju savā gultā, un galvā rosījās visnežēlīgākās domas, mani stipri mocīja sirdsapziņas pārmetumi, ka esmu nodarījusi pāri mazajai māsai, un viņa tagad cieš manis dēļ. “Bet ja manis dēļ mazā māsiņa nomirst?”, - pa laikam iešāvās prāta nežēlīga doma, un tajā pašā mirklī sāku neganti raudāt. Neieredzēju sevi savas muļķības un nevarības dēļ. Māja tagad likās kļuvusi tukša bez mazās māsiņas un mammas. Anita arī neko mammai nebija stāstījusi, jo jutās tikpat vainīga, un arī nobijusies. Viņa man bieži čukstus jautāja: “Kas tagad ir?”, un “Vai mamma vedīs viņu atpakaļ?”... Bet es neko neatbildēju.

     Vēl vairākas nedēļas es nespēju pārdzīvot, ka manis dēļ mazā māsiņa tikusi slimnīcā. Tikai vasaras sākumā mamma ar māsiņu pārbrauca, bet man bija bail viņai tuvoties.