Jaunības stulbums

Pirms vairākiem gadiem uzrakstīju stāstiņu "Sliedes" par mazu bērnu izdarībām uz dzelzceļa sliedēm, un skaidri atceros, ka bērnībā man kā dzelzceļnieka bērnam pašai no tiesas pietrūka mata tiesa, lai šādu neprātību pati izdarītu pa īstam... Izlasot ziņās puišu neprātības šajās dienās, jāatzīst, ka es savos piecos gados laikam tomēr biju vairāk pie prāta, kā šie jaunieši savos pusaudžu gados... Man veicas, bet kādam var arī nepaveikties!
http://www.youtube.com/watch?v=74TxXpDybeo&NR=1

Dāvini sieviešu cietuma bērniem!

Manuprāt pēdējā laikā vissakarīgākā akcija, kura, ļoti ceru, gūs gana lielu atsaucību! Jo bērni taču nav ne pie kā vainīgi!
http://www.mammam.lv/articles/4747/portals-mammamlvtetiemlv-aicina-davini-sieviesu-cietuma-berniem/

Grēksūdze baznīcā vai vizīte pie ģimenes psihologa?

Nebūt ne skeptiski šoreiz aizdomājos par baznīcas sen sen atpakaļ ieviesto "paražu" regulāri apmeklēt šo iestādi un sūdzēt grēkus... Droši vien kādu dienu atradīšu formulējumu vai skaidrojumu šim rituālam, bet patreiz man šis pasākums nudien asociējas ar vizīti pie psihologa, kā arī ar tādu kā kontroles pārņemšanu pār apmeklētāju. Tomēr taču labāk izkratīt sirdi "kādam", kurš gatavs Tevi uzklausīt un iedziļināties Tavās problēmās, pastāstīt par smagumu, kas nospiež sirsniņu, un pretī saņemt gan padomu, gan arī grēku atlaišanu. Kā jau uz savas ādas pārbaudīts, tad pēc tādas kārtīgas "izrunāšanās" top vieglāk!
Vērojot kādu filmu TV ekrānā, kurā zēns par saviem iedomātiem "sliktiem darbiem" sūdzas svētajam tēvam (pašai gan nav bijusi izdevība tikt uz grēksūdzi, laikam audzināšana pie vainas!), nudien radās asociācijas ar mūsdienu vizīti pie ģimenes psihologa, bez kura padomiem un konsultācijām daudzi pieauguši un ne tik pieauguši ļaudis nemaz neuzdrošinās pat visvienkāršāko lēmumu pieņemt.
Nemaz nav slikta niša atrasta, paceļ cilvēkam pašapziņu, nomierina prātu, un pa lielam auditorija nepārklājas ne psihologam, ne svētajam tēvam. Un domāju, ka arī apmeklējumi nekritīsies nevienam no šiem amata darītājiem.
Atliek vien novēlēt veiksmi!

Atklāju sezonu!

Principā varu teikt, ka peldēšanās sezona ir atklāta...
Dziļā naktī, pa tumsu, no karstas pirts pa garu reni iešļūkt dziļā dīķi, aizrīties ar ūdeni, jo nepaguvu ievilkt elpu, un nesaprast, uz kuru pusi tagad lai peld - tas nozīmē, ka peldēšanās sezona jau atklāta :)
Labi, ka mani pieskatīja un palīdzēja tikt laukā no ūdens, bet otru reizi vairs nevēlējos dīķa ūdeni nobaudīt. Kas pats interesantākais - tad bailēs nemaz nesajutu, vai ūdens auksts maz bija. :)
Bija labs iesildošais pasākums pirms basketbolistu mīļotāju galvenākā pasākuma! :)

Pierasta lieta suņu saimniekiem, bet varētu būt savādāk!

Nu jau pavasaris ar saulīti nevienu nepārsteidz, jau pierasts arī pie siltuma un spilgtuma, pierasts arī pie zaļumiem, kas lien laukā no zemes, pie kaķu marša zem logiem arī pierasts... Bet nudien nesaprotu un neaprodu ar spītīgo pilsētas dzīvokļos lielo suņu turētāju nostāju tajā apstāklī, ka aiz sava suņa "atstātās dabiskās vajadzības" nebūtu jāvāc! Laikam ne pie mums un ne mūsu cilvēkam tas vajadzīgs, jo neesmu gan dzirdējusi gadījumus, ka mikrorajonos kāds suņu saimnieks būtu ticis sodīts kaut vai par to, ka viņa suns nokārtojies bērnu smilšu kastē un nav aiz viņa savācis.
Man droši vien netraucē kvankšķošo mazo dīvaini uzpucēto sunīšu un viņiem līdzīgo radībiņu atstāto spiru savākšana, kur būtu nepieciešams izmantot pinceti, bet aiz lielajiem "milzeņiem", kuri aiz sevis atstāj normālu čupu, ziniet, traucē!
Varbūt vismaz var rast veidu, kā publiski šādus suņu saimniekus kaunināt, izvietojot suņu un/vai saimnieku uzņēmumus publiskā telpā? Domāju, ka izsaukšu dzīvo uguni uz sevi, bet nu bija sakrājies: "Uj, labi, ka neiekāpu.."

Maija sveiciens!

Laikam pavasaris arī man licis sarosīties un izveidot blogu, jo kā izrādās, arī man ir gana daudz sakāmā!
Ar ko arī sevi apsveicu! :)