"Viegli!", nodomāju pie sevis, bet prieki bija īsi. Jau pēc divām minūtēm māte iznāca no mājas ar milzīgo veikala "somu" un uzmauca uz velosipēda 'ragiem" tā, ka iekšā nodžinkstēja stikla tara. "Atkal pudeles!?" izmisumā nodomāju.
- "Mājās vairs nav, kur kāju spert, tāpēc aizved nodot tās tukšās krējuma burciņas, un paņem vietā kādas sešas pilnas. Un maizi, tā, lai visiem pietiek. Un cukuru arī."
Jā, šīs bija tās lietas, kuras burtiski kusa mūsu mājās. Iegāju dārzā un izrāvu pāris redīsus, noslaucīju zālē liekās zemes un nograuzu sarkanos bumbuļus. Aizmetu redīsu lapas blakus dārzam piesietajām kazām par barību un lēnām devos uz pagalma pusi. Jābrauc uz veikalu, bet tikko biju uzvilkusi peldkostīmu, lai brauktu ar riteni uz upi peldēties. Iekāpu savos "nomazgātajos" zaļajos šortos un gāju pēc divriteņa.
Izbraucu no pagalma uz akmeņainā lielceļa un jau sapratu, kas par skaņu dedzinās manus nervus tuvākos trīs kilometrus līdz veikalam. "A, vienalga, braukšu ātri, lai tur viss saplīst!" un stiprāk uzminu uz pedāļiem.
Braucot garām vasarnīcu ciematam pamāju ar roku tantei, kura tirgum audzēja tulpes, kura tieši patreiz dārzā apkaplēja sīpolu stādus, lai rudenī būtu, ko notirgot tulpju sīpolus. Bieži biju pa lielam klēpim nesusi mājās viņas tulpes, kad tās jau bija saziedējušas, bet tantei nederēja vairs vešanai uz tirgu. Viņa rāva nost ziedus, lai tie ziedēšanas laikā neatņemot spēku sīpoliem apakšā, tā tie (sīpoli) varēja briest līdz rudenim. "Dīvaina tante", nodomāju.
Pabraucot garām vasarnīcām, pamanīju pretīm braucošo auto, kurš palēnina ātrumu un ceļa vidū gandrīz vai apstājās, braucot man garām. Nesapratu, kā man tagad viņam pabraukt garām, jo aizbraucot uz labo pusi, auto arī pagrieza uz to ceļa malu. Strauji parāvu riteni pa kreisi un veiksmīgi pabraucu garām.
"Stulbais Rembo, maniaks!" nodomāju, dusmās uzmetot acis kabīnē sēdošajam puisim pilotu saulesbrillēs. Bet tāds smukiņš tas stulbenis izskatījās!
Braucot atpakaļ no veikala atkal pamāju tulpju tantei vasarnīcu ciematā, un jau pa gabalu redzēju, ka Rembo savu auto apturējis aiz vasarnīcām un pats izkāpis no auto, stāvēja atspiedies pret durvīm un kādu gaidīja.
"Stulbs, vai!?" nodomāju, un sajutu vēlmi griezt riteni apkārt un braukt uz mājām pa apkārtceļu, kas ir kādi 5 km. Bet te līdz mājām palikuši 300 metri, un priekšā stāv tas duraks saulesbrillēs!
Braucu uz priekšu. un kā jau nojautu, puisis mani centās "nostopēt". Pacēlis roku un īkšķi, viņš mani "stopēja"! Kā auto! Man sanāca smiekli. Nobremzēju pēdējā brīdī tieši puisim pie kājām, un sev par prieku man izdevās sacelt putekļu mākoni bremzējot.
-"Tu dzīvo tajās mājās?" - puisis jautāja.
-"Gribi ciemos?" - atcirtu.
-"Aicini?"
-"pfff,,," - nicīgi novilku.
-"Bet peldēties Tu taču vēlāk brauksi?" - viņš konkrēti nelikās mierā.
-"Es visu laiku braukāju peldēties," - atteicu, veroties māju virzienā, kur mazās māsas, iznākušas uz lielceļa pie mūsu mājām, man māja ar rokām no tāluma un lēkāja no priekiem. "Pamanīja mani tomēr!" - klusībā nodomāju. Es viņām biju nopirkusi pa pudelei limonādes, un viņas to zināja, tāpēc mani nepacietīgi gaidīja pārbraucam no veikala.
Bet man patika saruna ar šoferīti, un beigās biju nopļāpājusi ar viņu uz ceļa apmēram stundu, ko man visu dienu vēlāk pieminēja māte, bet mazām māsām bija prieks skraidot skandināt, ka man ir brūtgāns.
Šoferim, kuru sauca Romāns, bija jādodas uz tālu labības lauku labot kombainiem kaut ko tur, un pēc tam viņš bija gatavs braukt uz upi kopā ar mani peldēties. Tā arī sarunājām, ka tiksimies pie upes.
"Māsas ņemšu līdzi!" biju pie sevis klusām nodomājusi, ko arī izdarīju. Kad pēc pusdienām devos uz upi peldēties, jau pie mājām pamanīju, ka pie upes stāv mazais kravas auto un Romāns sēž upes krastā.
-"Čau!", uzsaucu Romānam, bet neapstājos un smaidot pagājām visas viņam garām uz seklo peldvietu, jo dziļumā māsām neļāvu peldēties. Velkot nost šortus, dzirdēju, kā viņš ielec upē. "Ceru, ka prot peldēt," nodomāju, brienot ūdenī. Prata, un labāk par mani!
Lēcām abi pēc kārtas upē no laipas, un upes otrā krastā gulējām nopļautā labības laukā un sauļojāmies. Māsas arī bija atradušas seklu vietu upē un pārbridušas pāri upei, nu spiegoja no krūmājiem, ko mēs abi darām. Nelikos ne zinis par mazo māsu ķiķināšanu un laiski pļāpāju ar Romānu par savu skolu un viņa darbu.
Izrādījās, ka Rembo jeb Romāns mani vērojis jau labu laiku. Redzējis, kā es bieži braucu uz pilsētu ar riteni, kā bieži eju uz upi viena vai ar māsām un kaimiņu puikām peldēt. Redzējis, kā mēs vedam ganos kazas, kā nesam uz lauku viņām ūdensspaiņus. Viņš ik dienu uz ceļa esot sastapis manu tēvu, kurš gājis uz dārzniecību. un pudienlaikā tēvs nāca mājās pusdienot un atvilkt elpu. Es gan viņu nebiju ievērojusi, man citas lietas pa galvu rosījās laikam. Man bija dārzi jāravē un ēst jāgatavo.
Romāns brauca mani apraudzīt katru dienu, neskatoties uz laika apstākļiem, un ja nelija lietus, tad kopā gājām peldēties.
Prakses un skolas man bija beigušās, un nu man sākās pirmās darbavietas piedzīvojumi.
Tieši tajā laikā māte ar vidējo māsu pārcēlās dzīvot uz kaut kādu Latgali, ļoti dziļiem laukiem, jo mātei sagribējās sākt dzīvot sev, nevis tikai ģimenei. Mēs ar mazo māšeli un tēvu palikām dzīvot trijatā. Brāļi jau kādu laiku dzīvoja katrs savā ģimenē.
Ik vakaru, braucot ar draudzeni mājās no darba restorānā, Romāns mani sagaidīja stacijā, jo tik vēlu staigāt man bez uzraudzības nepieklājoties, neesot droši.
Mani pirmo reizi tik ļoti kāds gaidīja un veda mājās, pat neskatoties uz vēlo stundu, un man tas ļoti patika.
Katru brīvo brīdi pavadījām kopā ar Romānu, braucām uz viņa vasarnīcu laistīt gurķus un ravēt puķes, peldējāmies karjera siltajā ūdenī, kā arī pēc manas mazās māsas pieprasījuma staigājām pa lielceļu trijatā un pļāpājām niekus, vai palīdzējām pildīt viņai mājas darbus.
Ik pārdienas sāku nakšņot Romāna dzīvoklī, un šī fakta dēļ nācās tēvu iepazīstināt ar Romānu, lai viņš neuztrauktos, kur es pa naktīm palieku, bet Romānam bija jāapsola tēvam, ka tiešām mani sagaidīs ik vakaru stacijā.
Sākās veidoties manas pirmās un ideālās attiecības...
Kad satiku lielo brāli tēva dzīvoklī, uzzināju, ka mātei Latgalē klājas slikti, saslimusi, jābrauc apraudzīt. Ar brāli abi braucām māti apraudzīt uz Balvu slimnīcu, pēc tam devāmies uz mātes jauno dzīvesvietu, kur vidējā māsa mita patreiz viena, kamēr māte gulēja slimnīcā, un lai turp nonāktu, no autobusa kājām nācās iet 7 kilometrus. Man patika mājiņa meža vidū, ar ķiršu dārzu apkārt un saimniecības ēkām, aku ar garo kārti, no kuras nemācēju pat pasmelt ūdeni, un no mūsu tēva mājām pārvestām kazām, kuras šeit jutās vairāk laimīgas, kā Olainē, bet neskatoties uz visu šo skaistumu, man tā bija un palika dziļa čukņa un sveša sēta.
Brālis palika uz kādu laiku dzīvot šajās lauku mājās, palīdzēja saimniecības darbos māsai un mammai, bet es devos atpakaļ uz Olaini, pie tēva, mazās māšeles un mana Rembo Romāna.
Pēc mēneša, jau agrā rudenī, man nācās atkal braukt uz Latgali pie mātes. Romāns neiebilda, tikai lūdza ilgi tur nepalikt. Es solījos pēc pāris dienām atbraukt... bet vairs nesanāca pārbraukt mājās...
Latgalē pie mātes viss tā sagrozījās, ka nebija iespējas vairs tikt uz Olaini atpakaļ. Nodzīvoju pie mātes laukos visu ziemu, kas bija pilna dažādu piedzīvojumu un notikumu, bet tas jau būs cits stāsts citam slimošanas vakaram.
Kad pavasarī, pēc pusgada, satiku tēvu un mazo māsu Olainē, viņi abi man pārmetoši stāstīja, ka Romāns ik dienu braucis uz mūsu mājām mani meklēt, bet ne tēvs, ne māsa nemācēja pastāstīt, kur es esmu un kad atgriezīšos. Viņi patiešām nezināja mātes jauno dzīves vietu, un Romāns izmisīgi turpinājis braukāt un gaidīt, tikai jau arvien retāk. Pavasarī vairs nav braucis vispār. Man ļoti sāpēja, ka viss sanāca tieši šādi!
Aizgāju uz pilsētu ciemos pie draudzenes un no draudzenes mājas telefona piezvanīju Romānam, taču klausuli pacēla jauna sieviete un pastāstīja, ka viņš esot darbā un viņa esot Romāna draudzene. Noliku klausuli... Vairs es Romānu neesmu satikusi!
Es zinu, ka man būtu bijusi ļoti laba un droša dzīve ar viņu, ja vien es nebūtu,,,!
Romān, piedod!
