Biju saņēmusi telegrammu no draudzenītes Valmierā, ka viņas brālis kāju salauzis, un situ pretī ziņu, ka rīt būšu Valmierā, iesim kopā vājinieku apraudzīt! Ne man mājās telefonu toreiz bija, nekā, bet saziņa ar draugiem nekliboja tādu nieku dēļ, kā telefona trūkums.
Sēžu jau vilcienā, veros laukā pa logu, un ar muguras smadzenēm jūtu, ka pretī sēdošais jauneklis kā apsēdās, tā arī acis nav novērsis no manis. "Bolies, bolies!" nodomāju.
Tolaik bija panku un metālistu ēra, es biju kaut kur pa vidu abiem: plēstos džinsos, ādas vestē un ar balinātiem, "sačirkotiem", uzkasītiem un ar kopapīru ietonētiem lillā tonī matiem. Man patika. Māte ar tēvu neko neteica, kaimiņiem vien klusi taisnojās, ka manī rit mākslinieku asinis, seņču gēni tur un kas tik vēl pie vainas.
Nu ja, tātad.... Tāpēc braucot tajā vilcienā pārāk nesatraucos par pretī sēdošā jaunekļa sastingušo skatienu, sākot mācības Rīgā pierod pie daudzām dīvainībām.
Pēc brīža iesnaudos, un apmēram pie Siguldas mostoties no miega prātā nozibsnīja doma, gan jau ka pretī sēdošais dīvainis būs izkāpis kādā pieturā. Atvēru acis. Nē, sēž un skatās!
Siguldā iiekāpj biļešu kontrolieri un sāk pārbaudīt biļetes. Sameklēju savējo un gaidu kontrolierus. Paskatījos uz pretī sēdošo džeku, nu tāds tīri smukulis: muskuļi, nosauļojies, klasisks stils - normālas bikses un frizūra, nolicis man blakus savu mugursomu un bezkaunīgi to neņem nost, lai gan vagons ļaužu pilns, daži pat kājās stāv. Arī nekauņa, tātad! Forši, tas der!
Kontrolieri jau katrs no sava gala pietuvojušies mums, turu rokās savu biļeti, bet džeks tikai sēž un skatās. Nekādas reakcijas!
"Tev biļete ir? - jautāju.
"Ko?" - viņš pārsteigts atjautāja.
"Kontrole redz kur iekāpa. Tev biļete ir?" - atkārtoju jautājumu un nu jau smīnot vēroju pretī sēdošo džeku.
Pavērās apkārt un izvilka no kabatas biļeti. Klik, klik, un sabāzām katrs savu biļeti atpakaļ kabatās.
Diezgan stulba sajūta, jo džeks taču turpina sēdēt un mēmi skatīties. Būtu vismaz ko pateicis, pastāstījis. Izņēmu no somas līdzpaņemto grāmatu un centos lasīt. Džeks pieliecās, lai izlasītu grāmatas autoru un nosaukumu. Tagad vairs neatceros konkrēto grāmatu, bija toreiz man bija topā "Grāfs Monte Kristo", "Bolero", "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tādā stilā lasāmviela.
"Nākamā pietura Cēsis" - kāda slepena un tikko saklausāma balss vagona mikrofonā nostenēja. Pretī sēdošais džeks pieliecās un klusi kaut ko pajautāja, un tagad bija mana kārta satrūkties:
"Ko?"
"Kāp laukā Cēsīs! Brauksim kopā ar laivām!"
"Nē, man taču vajag uz Valmieru!"
"Iedod savu telefona numuru, man Tev vajag piezvanīt!"
"Bet man nav telefona..."
"Tad adresi", un izvilka savu vilciena biļeti un no somas sānu kabatiņas zīmuli un sniedza man. Uzrakstīju savu adresi. Brāļi gan jau atšūs, ja atbrauks ciemos!
"Mani Valters sauc! Kā Tevi, smukā?" - džeks jautāja.
Nosaucu viņam savu vārdu. Viņš pasmaidīja, panēma man blakus snaudošo mugursomu un devās uz durvīm, atskatoties uz mani. Skatījos, kā Viņš izkāpj no vagona un viens otram pamājām. Smaidīju.
Izkāpjot Valmierā, draudzenīte mani sagaidīja pie stacijas. Es lidinājos 5 mm virs zemes.
Pirmo reizi mūžā!
Jau pēc nedēļas saņēmu no Viņa vēstuli. Viņš rakstīja par savu sajūsmu, ko esmu viņā raisījusi, tāpēc nevarējis pat acis no manis atraut, un visvairāk viņam paticis vērot, kā es snaužu...
Rakstīja, ka dziedod vīru korī Gaudeamus, ka bieži braucot ar draugiem pa Gauju ar plostiem un laivām un aicināja piebiedroties nākamajā braucienā viņa draugu kompānijai.
Man vajadzēja aizbraukt uz kādām piecām nedēļām pastrādāt par pavāru pie Usmas ezera, barot pie ezera mītošos ornitologus, un pavisam aizmirsu paņemt līdzi Valtera vēstuli, lai varētu uzrakstīt atbildi.
Pēc piecām nedēļām, pārbraucot mājās, atradu priekšā trīs vēstules no Valtera.
Lasīju sūtīšanas secībā un ar katru vēstuli man kļuva skumjāk.
Pēdējā vēstule uz kartiņas ar ziediem: "Sveicināta! Turpiniet mani ignorēt un neatbildēt uz vēstulēm tāpat, kā līdz šim! Vairāk nerakstīšu un Jūsu vēstules nelasīšu! Valters"
Valter, sveicu Tevi vīriešu dienā! Ceru, ka esi bijis ļoti laimīgs bez manis!
Es!
.jpg)
