Viņa netic, bet Viņš nemelo.

Pa visu istabu mētājās drēbju gabali un spilvenu paliekas, gaisā pavisam lēni vēl virpuļoja spilvenu pūkas, un tikai vērīgāk ieskatoties tajā visā pūku mākonī var pamanīt kādu siluetu.

Viņa lēnām nopūta spilvenu pūkas no savas plaukstas, bet Viņš paņēma telefonu un Viņu nofotografēja. 

"Mežone", Viņš nodomāja. "Dzīvnieks", Viņa nodomāja pretī.

Bet iesākās viss pavisam nevainīgi. Ar jauku pastaigu gar Daugavu, vērojot rāmo ūdeni, krāsaino pilsētas uguņu atspīdumu ūdenī un tilta košo uguņu rāmo mirdzumu. Pār dzelzceļa tiltu pārslīdēja vilciens un varēja tikai nojaust tā skaņu. Viņi bija pietiekamā attālumā no abiem tiltiem, lai skaņas netraucētu baudīt gaismas teātri.

"Rīt atkal piezvanīšu", Viņš ieminējās.

"Neticu", Viņa smaidot klusi noteica.

"Es nemeloju", Viņš pasmaidīja.

Viņš paņēma Viņas rokas sasildīt savās plaukstās un kļuva silti. Sāka līt. 

Un Viņš piezvanīja. 

Un jau par ieradumu ir kļuvis iet vērot, kā rudeņo Rīga. Drīz Rīgā sāks snigt un Viņi atkal ies skatīties, kā Rīgā klusām ienāk ziema.

Kad sestdienā ir rudens...

...pār mani valda melanholija. Skumjas un melanholija mani burtiski ir arestējušas, bet man tas ir jāizdara - jāļauj vaļu viņām abām šodien izdzīvoties manī, lai varu pārciest ziemu un sagaidīt jaunu un košu pavasari.

Draugi aicina izbraukt ar riteņiem līdz upei un uzcept gaļu, bet es nebraucu. Man negribās pat kustēties. 

Plediņš plēsoņu rakstā, greipfrūtu sula un dators klēpī, youtube un mūzikas klipi un auklēju savas skumjas....un mani nepabeigtie stāsti.

Lūkojos uz ziediem vāzē un iedomājos - man pat nav nekādu svētku bijis, bet vāzēs pušķojas ziedi. Pasmaidīju, jo ir tik daudz dažādu iemeslu bijis pēdējā laikā, par ko esmu šos ziedus saņēmusi. Ik pa laikam paskatos telefonā, vai Viņš nav zvanījis un ik reizi atceros, ka šodien nezvanīs taču. 

Es zinu, ka drīz savas skumjas jau būšu izauklējusi tik lielas, ka tās varēšu palaist vaļā no sevis, jo sāku ilgoties vairs neskumt! Bet šodien ir rudens un sestdiena, šodien vēl drīkstu!

Kur palika dinozauri?

"... un kad sniegs nokusa, saule sāka ļoti kaltēt visu Zemi un Dinozauri sāka stipri kalst un viņiem nebija vairs ko ēst un kur glābties. Un tad viņi izkalta un pamazām iegima zemē, un tāpēc mēs viņu kaulus ik pa laikam atrodam zemē," aiz muguras dzirdēju kāda maza zēna raito stāstījumu par laikam skolā dzirdēto un stāstīto.

Ar platu smaidu pavēros atpakaļ, lai redzētu gudrinieku, kurš acīmredzot lielā iespaidā kādam stāstīja, ko skolotājs viņam tikko skolā rādijis un stāstījis.

"Kurš Tev to stāstīja?" apmēram desmit gadus vecā māsa nesaprašanā dusmīgi pajautāja mazajam rudajam apmēram septiņus gadus vecajam brālim.

"Skolotājs tak! Man viņus tik žēl!"

"Jākāpj ārā! Ejam!" Un abi rudmatainie bērni izkāpa.

Un tad  es atcerējos sevi pirmajā  klasē un savu mīļāko grāmatu par dinozauriem un sniega cilvēku un citiem mistiskiem radījumiem, un atcerējos, cik ļoti es gribēju būt kosmonaute un aizlidot melnajā kosmosā, kad izaugšu.

Bet redz kā, pat lidojumam uz Marsu es nederu vairs, gadu par daudz!
Tā tie bērni uzšķiļ senās fantāziju dzirkstis.           

   

Pilots

-Man vīnu jau pasūtīji? 
- Protams! °
- Nu tad būšu pēc 2,4 minūtēm! - noliku klausuli un lēnām turpināju soļošanu uz krodziņa pusi, kur mani jau labu laiku pacietīgi gaidīja mans lidojošais draugs! 
Un tur jau Viņš sēdēja... Pa pusgadu izmainījies nav nemaz, ģērbšanās stils tas pats, ērti atgāzies lielā atzveltnes krēslā un lēnām malkoja rumu. Viņš mani redzēja paejam garām krodziņa skatlogam, tāpēc pārsteiguma nebūs, ka tomēr atnācu. 
Iegāju iekšā un lēnām piegāju pie galdiņa, novilku mēteli un apsēdos, paņemot rokās vīna glāzi. Iedzēru vīnu un noteicu: - Čau! Viņš sāka smieties... 
Bet viss atsākās pavisam viegli, no parasta telefona zvana brīdī, kad tikko biju izgājusi no darba un lūkojos pēc trolejbusa, lai nokļūtu mājās. Misters Pilots gribēja iedzert vīnu un man nebija citu plānu, kā vien iet mājās un skatīties multenes, tāpēc sarunājām pēc pāris stundām sazvanīties. 
- Nu ko dari? - viņš jautāja telefonā.
-Multenes skatos - atbildēju un izdzirdēju telefonā smieklus. 
- Super! Kad beigsies multene, nāc uz to krodziņu, kur toreiz pirmo reizi satikāmies. 
- Cik tālu jau esi?-Gandrīz esmu klāt, bez auto, jo vīnu dzersim! 
- Hmmm... Nu labi, lēnām dodos! - noliku klausuli un turpināju skatīties Simpsonus. Prātā sāku pārcilāt drēbju skapja saturu un lauka temperatūru, jo lauks nu jau labu brīdi ir atdzisis līdz robežai "bāc, jāvelk atpakaļ laukā ziemas džemperi!" 
Malkojot jau trešo glāzi vīna nejauši paspruka, ka Viņš salauza manu sirdi, uz ko saņēmu atbildi, ka to izdarīju es ar viņa sirdi. Nomainījām tēmu un turpinājām smieties un jautroties. 
Sen jau bijām pēdējie apmeklētāji, tāpēc bārmene uz mums skatījās ar īpašu cieņu. Nedomāju, ka tas bija dēļ tā, ka Viņš palūdza nākošo rumu ieliet smukākā glāzē, jo Viņam nepatika necilā glāze, kādā tas bija ieliets. Bārmeni tas nepārsteidza, bet es gan parādīju Viņa deniņu virzienā. 
Smējāmies. 
Jutu, kā sareibst galva, apguļoties gultā, bet uz sms atbildēju. 
Es zināju, ka Viņš bija veiksmīgi "noķēris taksi" un brauca majās, lai gan muldēja, ka dodoties Vangažu virzienā pastaigāties. "Duraks!", ar smaidu lūpās nodomāju un aizmigu. 
No rīta galva nesāpēja, bet mundrumam pārmaiņas pēc uztaisīju kafiju. Šorīt nedzirdēju, kā dēls sešos pieceļas un aiziet uz praksi... Organisms joprojām bija šokā no vīna. 

Ko vēlas sieviete?

Nemaz jau tik daudz arī nevēlas, bet šāds moments ikdienā nekad neliks viņai aizdomāties, ka vajag kaut ko citu, kaut ko labāku!

Darbdienas rītā necelties līdz ar pirmo modinātāja zvanu mobilajā, bet izlēkt no gultas pēdēja brīdī, ģērbjoties izdzert Viņa padzisušo kafiju un izņemt no rokām siermaizi, labi zinot, ka Viņš jau laicīgi ir pagatavojis sev otru tasīti un savu siermaizi jau apēdis. Skrienot laukā pa dzīvokļa durvīm saņemt vieglu sitienu pa dibenu un atvadu vārdus: "Skrien nu, guļava!" Jau braucot trolejbusā nosūta Viņam sms: "Vakarā Tu man norausies! Bučas!"

Darba dienas vidū, sapulcē, klausoties šefa nebeidzamos prātojumus un pārmetumus darba lietās, saņemt sms ar kādu no tiem daudzajiem nerātnajiem vīriešu iecienītajiem tekstiem, kas liek tālāko sapulci izturēt jau ar smaidu.

Braucot mājās izkāpt pāris pieturas pirms mājām un lēnām aiziet līdz mājām kājām, lai izvēdinās darba dienas stress. Nedrīkst arī steigties pārāk, jo šovakar ir tas retais vakars, kad Viņam ir uznākusi iedvesma un man nebūs jāgatavo vakariņas, jo Viņam nav vēlo darbu šovakar. Ienāku dzīvoklī, dzirdot skaļo radio un Viņa svilpošanu virtuvē sānak smiekli.
Istabā uz galda konfektes un vīns. Izņemu glāzes, ieslēdzu tv un slaukot glāzes aizeju līdz virtuvei klusām paskatīties, vai Viņš vēl nav savainojies. Uz galda pamanu čupu ar saburzītiem folijas gabaliem, bet par cik kaut kāda liela zivs tomer ir ietīta un jau ielikta cepeškrāsnī, pie kuras Viņs notupies pēta, ko nozīmē tie daudzie cipari no 100 l īdz 200, kas patiesibā ir cepeškrāsns grādi, secinu, ka viss ir kārtībā! Cīņā ar zivi ir gūta uzvara!

Katrā rokā pa tukšai vīna glāzei, bet apķeru Viņu un klusi nosaku: "Ārprāts, kā es Tevi mīlu par šo!" un uzgriežu cepeškrāsnij pareizo temperatūru. 

Tagad es zinu, ka ja arī es saslimtu, par mani parūpētos. Ja es aizstrādāšos darbā, mani gaidīs mājās. Ja man būs nepieciešama atpūta no darba un ikdienas - mums tas izdosies abiem kopā! Un es darīšu visu, lai Viņš varētu justies tikpat labi!

Sēņu šlāgeris.

Es tagad zinu, kas ir 21 gadsimta pārsteigums galvaspilsētā! Nē, tās vairs nav jaunās modernās tehnoloģijas! Mani spētu pārsteigt tikai lidojošs mobilais, kurš pats pielido rokas stiepiena attālumā, kad pēc darba esi ērti atlaidies dīvanā pie tv ar tējas krūzi rokās, bet vienalga kādam nav miera un zvana... Pastiep roku, cik vien nav slinkums, un smuks aparātiņš pielido pie plaukstas un vēl ekstra - ekrānā mirgo krāsains indikators, kurš uzrāda zvanītāja noskaņojumu: zvana dusmīgs cilvēks, piekusis, kašķīgs vai jautrs. Visam sevi ir jāsagatavo laicīgi! Nē, tas viss jau sen nav nekas foršs, bet ikdienišķas piedevas komforta uzturēšanai.
Patiesībā vislielākais pārsteigums ir aizejot ciemos uzzināt, ka pagalmā tikko ir salasītas... sēnes!
Stāv cilvēks pie pilnā groziņa un nesaprot, ko tagad ar šo visu iesākt! Izmest, vai tomēr sacept? Smukas, mazas beciņas! Forši! Salasītas piecu metru rādiusā! Palabojiet, ja kļūdos.
Liku priekšā: ir jātaisa žuljens un nekādas laukā mešanas nebūs!
Pa vienkāršo: sēnes, panna, saldais krējums, sāls un kausētais siers! Viss! Nē, vēl vīns un daudz mūzikas!
Parasti esot pirmo reizi svešā mājā, svešā teritorijā, nekas nesanāk, bet šoreiz viss sanāca smuki, sēnes uzvedās pieklājīgi un garšoja lieliski!
Nācās gan iet uz veikalu pēc visām pārējām sastāvdaļām (ak, šie vīrieši!), jo izņemot sēnes nekas cits pagalmā nebija vairāk izaudzis!
Bet eleganti cilvēks iekārtojis dzīvi: sēž cilvēks istabā un dzird, kā pulkstenis nosit četri pēcpusdienā! "O! Laiks iet pagalmā sēnes novākt! Gandrīz aimirsu!"
Visburvīgākie mirkļi, kuri rodas spontāni un paši no sevis.

Halāts

Kārtējo reizi, ciemojoties pie mātes slimnīcā, no viņas nostāstiem par palātas un nodaļas biedriem ieķērās prātā jauna sieviete, toreiz viņai bija 28 gadi. Bārene. Neviena radinieka. Jauns cilvēks, bet organisms sabrucis, zaudējis cīņā ar slimību. Viņa gulēja vientuļas sava gultā palātas stūrī un ik pa laikam kaimiņienēm stāstīja, ka daktere atļautu viņai izbraukt pagalmā ratiņkrēslā, ja vien viņai būtu bijis silts halāts, kuru uzvilkt mugurā. Bet viņai tāda nebija. 

Neviens neko nekomentēja. Es arī klusēju.

Ar māti sarunāju, ka nākamā dienā pēc darba atkal aizbraukšu ciemos, palīdzēšu viņai aiziet uz staru terapiju, palīdzēšu nomazgāties, aizvedīšu dažas lietas un kādu našķi... Piebildu, ka atvedīšu meitenei halātu. 

Mājās paņēmu savu vismīkstāko halātu tīģerrakstā ar kapuci un ar jostu un iesaiņoju to atdošanai.

Māte to atdeva meitenei, kura par to priecājās kā mazs bērns... Nekad nekas tik elegants viņai neesot bijis. Es sajutos vēl sliktāk, to no mātes dzirdot. 

Vēl pēc divām dienām, ieejot palātā pie mātes, ievēroju, ka stūrī jaunās sievietes gulta stāv tukša. Plikas redeles.

Viņu bija pārveduši uz pirmo stāvu. Medmāsiņa bija apsolījusi sievieti tomēr izvest pagalmā parkā kaut uz īsu brīdi. Pēdējo reizi.

Pajautājot par pirmo stāvu, kas tur notiek, bet māte tikai atteica, ka tur ved nomirt...