Izklaides lielveikalā.

Jā, es zinu! Es esmu ļoti dīvaina, jocīga un ku-kū!

Bet dažreiz, pavisam reti, es šādi izklaidējos...

Eju pa lielveikalu, groziņš uz rokas uzmaukts,visa kā tik daudz un viss tik dārgs, ka gribās iet prom, jo man jau tikai Džudim barību vajadzēja...

Un tad ieskaties vērīgāk veikala apmeklētāju darbībās: tante piekrāvusi ratiņus ar savu mēteli, lietussargu, somu, pirkumiem jau vairs vietas īsti pat nav palicis iepirkumu ratiņos... Viņa stāv pie tēju plaukta un uzmanīgi pēta tējas sastāvu - nez kas tur varētu būt atšķirīgs, ja nu vien iesaiņošanas valsts!? Paņēmu no pretējā plaukta šķīstošās kafijas burciņu un sauso pienu un ieliku tantei ratiņos. Atviegloju izvēli. Es jau tagad zinu, ka tante brīnīsies pie kases, kurā brīdī to ielikusi!

Džeks pie gaļas stenda ilgi pēta karbonādes un desas, jautā pārdevējai par sašķēlēšanas iespējām... garāmejot ielieku kaķa barību un paketes viņa ratiņos, es jau sev arī citu komplektiņu varu paņemt. Nav taču grūti!

Vīrietis cīnās ar diviem puikām pie spēļu plauktiem par kārbu novietošanu atpakaļ plauktos, kas padotos diezgan labi, ja bērns būtu viens, nevis divi, jo kamēr vienu robotu viņš stumj atpakaļ, otrs jau auto izvilcis. Sportisks cilvēks. Blakus konfekšu nodaļā paņēmu konfekšu vislielāko kārbu un uz stūra sakrauto kārbu ar Bārbijas tipa lelli - cilvēks jau pieradis pie pārpratumiem, tiks galā.

Pensionāriem groziņa saturs ir rūpīgi sakomplektēts, vienīgie veikala apmeklētāji, kuriem mana palīdzība nav vajadzīga!

Paņēmu konservus kaķim un devos uz kasi.

Pie blakus kases "krāmējas" ārā dēlu tēvs. Uzmetis skatu "bārbijai', paskatījās uz puikām, kuri rakājās pa blakus kasei novietoto Coca-cola grozu, nolika lelli uz slīdošās lentes. Konfektes neraisīja viņa izbrīnu. 

Viņš to lelli nopirka! Konfektes arī.

Samaksāju par konserviem un ejot mājās man vandījās pa galvu doma, ko padomās par tēvu puikas, jo viņu roboti un auto tika likti atpakaļ plauktos, bet lelli taču nopirka!

Kad man vairs nebūs 17...

Ievērojot visas tradīcijas, savu 17 dzimšanas dienu svinēju ģimenes un draugu lokā.
Atbrauca Valmieras draudzenīte Andriņa ar savu draudzeni Aivu, pārradās brāļi un apsveikt ieradās arī pāris brāļu draugi no Pēterniekiem, vecāki un māsas gan jau bija mājās. Arī es jau visu dienu šiverēju, brāļa Edgara jaunajai draudzenei Diānai piepalīdzot.
Aiz loga auksta ziema, bet mēs šmorējam vistiņu, vāram kartupeļus, griežam rosolu un vinegretu, cepam pīrāgus.
3 kilometru garais ceļš līdz mūsu mājām apledojis un apaļš kā ola, paiet nevar, bet valmierietes godam atnākušas no vilcienu stacijas, tikai pāris reizes nokritušas esot. Abas valmierietes momentā savaldzināja brāļu visjaunāko draugu ar iesauku "Guculītis", kura īsto vārdu tā arī nekad neesmu uzzinājusi, un uz ballīti ieradās "zapiņā" Vecajā labajā sarkanajā zapiņā.
Vakara gaitā brāļi ar draugiem devās savās, viņiem interesantākajās gaitās, piemēram, "ķimerēties" gar močiem, un ar mums, meitenēm, palika vien smaidīgais un asprātīgais "Guculītis". Jāsaka - vakara varonis! Bet kā gan savādāk: 21 gadu vecs, ar zaporožecu, strādā arī kaut kur, un tik bērnišķīgi asprātīgs visu laiku
Uz jaunekļa aicinājumu doties vizināties ar "zapiņu" piekritām momentā. Nu kāda runa! Mazā māsa arī saposās, ko atļāvām, jo automobilī patiesībā esot nenormāli daudz vietas, tikai no ārpuses tāds mazs izskatoties. Tā nu mēs, piecas jaunkundzes, salīdām "ietilpīgajā" automobilī un devāmies vizināties... apmēram metrus 300!
Jau pirmajā asākajā pagriezienā džeks "neierakstījās" pagriezienā un uz sāna ieslīdējām grāvī.
Laukā netikām, un atradāmies diezgan neērtā stāvoklī - sakrituši vienā čupā viens otram virsū. Pēc pāris minūtēm izdzirdējām motociklu rūkoņu, jo nojaušot ko nelāgu brālis Ainārs ar draugiem Brani un Džoni devās mūs meklēt. Nekur tālu jau nebija jāmeklē, tepat grāvī jau bijām
Visu nakti klaudzēja āmuri, kad puiši buktēja "zapiņa" sānus, mēģinot tos iztaisnot. "Guculītis" savam lielajam brālim taisnojās, ka vairs nekad viņa "zapiņu" neņemšot bez atļaujas, vismaz līdz pilnagdībai jau nu noteikti. Mazam varonim toreiz bija vien 16 gadu, kā izrādījās jauks puisis
Būs kādreiz pie izdevības jāpainteresējas pie brāļiem, kā mazajam negantniekam dzīvē klājas
Bet jaunā, tēta uzdāvinātā ziemas jakas man jau pirmajā vakarā bija saplēsta. Sašuvu jau, bet piedzīvojuma atmiņas ta palika!

Sveiciens Tev, Valter!

Toriez man bija tieši 16 gadu un ļoti bieži sanāca ceļot no Rīgas uz Valmieru, turp un atpakaļ. Un vilcieni arī toreiz biežāk gāja...
Biju saņēmusi telegrammu no draudzenītes Valmierā, ka viņas brālis kāju salauzis, un situ pretī ziņu, ka rīt būšu Valmierā, iesim kopā vājinieku apraudzīt! Ne man mājās telefonu toreiz bija, nekā, bet saziņa ar draugiem nekliboja tādu nieku dēļ, kā telefona trūkums.
Sēžu jau vilcienā, veros laukā pa logu, un ar muguras smadzenēm jūtu, ka pretī sēdošais jauneklis kā apsēdās, tā arī acis nav novērsis no manis. "Bolies, bolies!" nodomāju.
Tolaik bija panku un metālistu ēra, es biju kaut kur pa vidu abiem: plēstos džinsos, ādas vestē un ar balinātiem, "sačirkotiem", uzkasītiem un ar kopapīru ietonētiem lillā tonī matiem. Man patika. Māte ar tēvu neko neteica, kaimiņiem vien klusi taisnojās, ka manī rit mākslinieku asinis, seņču gēni tur un kas tik vēl pie vainas.
Nu ja, tātad.... Tāpēc braucot tajā vilcienā pārāk nesatraucos par pretī sēdošā jaunekļa sastingušo skatienu, sākot mācības Rīgā pierod pie daudzām dīvainībām.
Pēc brīža iesnaudos, un apmēram pie Siguldas mostoties no miega prātā nozibsnīja doma, gan jau ka pretī sēdošais dīvainis būs izkāpis kādā pieturā. Atvēru acis. Nē, sēž un skatās!
Siguldā iiekāpj biļešu kontrolieri un sāk pārbaudīt biļetes. Sameklēju savējo un gaidu kontrolierus. Paskatījos uz pretī sēdošo džeku, nu tāds tīri smukulis: muskuļi, nosauļojies, klasisks stils - normālas bikses un frizūra, nolicis man blakus savu mugursomu un bezkaunīgi to neņem nost, lai gan vagons ļaužu pilns, daži pat kājās stāv. Arī nekauņa, tātad! Forši, tas der!
Kontrolieri jau katrs no sava gala pietuvojušies mums, turu rokās savu biļeti, bet džeks tikai sēž un skatās. Nekādas reakcijas!
"Tev biļete ir? - jautāju.
"Ko?" - viņš pārsteigts atjautāja.
"Kontrole redz kur iekāpa. Tev biļete ir?" - atkārtoju jautājumu un nu jau smīnot vēroju pretī sēdošo džeku.
Pavērās apkārt un izvilka no kabatas biļeti. Klik, klik, un sabāzām katrs savu biļeti atpakaļ kabatās.
Diezgan stulba sajūta, jo džeks taču turpina sēdēt un mēmi skatīties. Būtu vismaz ko pateicis, pastāstījis. Izņēmu no somas līdzpaņemto grāmatu un centos lasīt. Džeks pieliecās, lai izlasītu grāmatas autoru un nosaukumu. Tagad vairs neatceros konkrēto grāmatu, bija toreiz man bija topā "Grāfs Monte Kristo", "Bolero", "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tādā stilā lasāmviela.
"Nākamā pietura Cēsis" - kāda slepena un tikko saklausāma balss vagona mikrofonā nostenēja. Pretī sēdošais džeks pieliecās un klusi kaut ko pajautāja, un tagad bija mana kārta satrūkties:
"Ko?"
"Kāp laukā Cēsīs! Brauksim kopā ar laivām!"
"Nē, man taču vajag uz Valmieru!"
"Iedod savu telefona numuru, man Tev vajag piezvanīt!"
"Bet man nav telefona..."
"Tad adresi", un izvilka savu vilciena biļeti un no somas sānu kabatiņas zīmuli un sniedza man. Uzrakstīju savu adresi. Brāļi gan jau atšūs, ja atbrauks ciemos!
"Mani Valters sauc! Kā Tevi, smukā?" - džeks jautāja.
Nosaucu viņam savu vārdu. Viņš pasmaidīja, panēma man blakus snaudošo mugursomu un devās uz durvīm, atskatoties uz mani. Skatījos, kā Viņš izkāpj no vagona un viens otram pamājām. Smaidīju.
Izkāpjot Valmierā, draudzenīte mani sagaidīja pie stacijas. Es lidinājos 5 mm virs zemes.
Pirmo reizi mūžā!
Jau pēc nedēļas saņēmu no Viņa vēstuli. Viņš rakstīja par savu sajūsmu, ko esmu viņā raisījusi, tāpēc nevarējis pat acis no manis atraut, un visvairāk viņam paticis vērot, kā es snaužu...
Rakstīja, ka dziedod vīru korī Gaudeamus, ka bieži braucot ar draugiem pa Gauju ar plostiem un laivām un aicināja piebiedroties nākamajā braucienā viņa draugu kompānijai.
Man vajadzēja aizbraukt uz kādām piecām nedēļām pastrādāt par pavāru pie Usmas ezera, barot pie ezera mītošos ornitologus, un pavisam aizmirsu paņemt līdzi Valtera vēstuli, lai varētu uzrakstīt atbildi.
Pēc piecām nedēļām, pārbraucot mājās, atradu priekšā trīs vēstules no Valtera.
Lasīju sūtīšanas secībā un ar katru vēstuli man kļuva skumjāk.
Pēdējā vēstule uz kartiņas ar ziediem: "Sveicināta! Turpiniet mani ignorēt un neatbildēt uz vēstulēm tāpat, kā līdz šim! Vairāk nerakstīšu un Jūsu vēstules nelasīšu! Valters"
Valter, sveicu Tevi vīriešu dienā! Ceru, ka esi bijis ļoti laimīgs bez manis!
Es!

Nu bet nav jau ko vilkt mugurā!

     

Iegāju drēbju skapī un sapratu: tas būs ilgi! Tāpat tur nekā nav, ko vilkt mugurā! Banāli, ai cik banāli!

Aizgāju pēc sarkanā Rimi iepirkumu maisiņa un smuki saliku tajā sarāvušās jaciņas, kuras veļasmašīna "sažlambā" tā, ka pēc mazgāšanas tās der vienīgi smalkai astoņgadīgai meitenītei. "Kā var ko tādu ražot?"

       Izgludināju rītdienai blūzi un saudzīgi noliku uz krēsla atzveltnes, lai no rīta nav lieki jātērē laiks, meditējot pie drēbju skapja satura.

       Pēc darba plānojas pasēdēt ar meitenēm kādā mūzikas klubiņā, mana iniciatīva, tāpēc atkal iegāju skapī un ķēru sajūtas, ko man rīt gribēsies vilkt no šitā visa. Pārcilājot vairāku drēbju pakaramo saturu secināju, ka īsā kleitiņa un žaķetīte izskatījās tieši laikā šai reizei, un uzkarināju pakaramo ar melno kleitiņu uz skapja roktura, lai ir pa tvērienam.

       No rīta kaut kur tālumā ilgi pīkstēja telefons... "Kā var telefonu vienmēr atstāt tik tālu sazin kur?", aizvērtām acīm lienot laukā no gultas, pukojos! Nospiedu telefona modinātāju uz snaudu un ielīdu atpakaļ gultā.

       Pusmiegā jutu, ka modinātājs klusē pārāk ilgi un paskatījos sienas pulkstenī: "ārprāts, guļava normālā!"

       Izlecot no gultas un ejot uz virtuvi ieslēgt tējkannu, galvā jau sāka atmosties doma, ko vilkt mugurā un kurā somā ērtāk salikt visus pierakstu papīrus un pārējos ideju skricelējumus darbam. "Varbūt paņemt legingus līdzi un vakarā aiziet uz jogu?", ienācā prātā doma, tīrot zobus un izvērtējot muguras stīvuma pakāpi un savilktos plecus.

        Uzlēju mazajā krūzītē kafiju, lai tā ātrāk atdziest un varu paspēt to izdzert, un uzmetot skatu pa logu Tallinas ielai, novērtēju gājējus, kuri jau naski tipināja uz saviem darbiem. Līst! Atkal jau!

        Lienot iekšā šaurajos džinsos uzmetu nicīgu skatu izgludinātajai blūzītei: "Nē, šodienai tāda nederēs pilnīgi noteikti!" un devos uz skapi sameklēt kādu parastu krekliņu un džemperīti. Nav ko darbā saldēties, sieviešu kolektīvā!

       Velkot mugurā jaku un skatoties pulkstenī sapratu, ka atkal jau tūļājos, kafiju izdzeršu kaut kad vakarā...

        Visu dienu lija lietus! Tāds garlaicīgs, apnicīgs un drēgns! Ejot mājās atcerējos, ka uz kādu stundu jāaizskrien uz klubiņu papļāpāt ar meitenēm, iedzert kādu karsto dzērienu ar balzāmiņu un sasildīties. Uz jogu laikam nepaspēšu šodien. Jāizdomā, ko uzvilkt mugurā...

     

Saruna trolejbusā. Šausmones dzērvenes.

Iekāpju trolejbusā, un tur kā jau vienmēr - "pārbāzts", tāpēc ierastā kopības sajūta nepamet! Nopīkstinu e-talonu un turpat arī palieku stāvēt.

Aiz muguras tantes aktīvi diskutē, un par cik man nav nesamudžinātu austiņu mūzikai, tad nākas vien klausīties:

"...veselu kilogramu nopirku. Divi litri, pārmērīju mājās",

"Vajadzēja pagaršot uzreiz!"

"Es mājās pagaršoju - pilnīgi koki! Un šitik lielas!" - te es pagriezos, lai novērtētu izmēru - ā, pirksta gala lielumā!

"Pamēģini samalt, jo sulas jau tur nebūs!"

"Tās jau no dārza! Kas tad tādas vispār var ieēst? Purva dzērvenes nemaz salīdzināt nevar!" - ak, par dzērvenēm runa iet! Mani pilnībā apmierina arī dārza "šitik lielās kokainās" dzērvenes - nodomāju, atceroties, kā dēlam mājās blenderēju kopā ar medu un ingveru  Rimītī iepirktās ogas, lai ar saaukstēšanos cīnītos.

"Eh jūs, šausmīgās dzērvenes! Baidat te tantiņas!" - nodomāju un izkāpu no trolejbusa

Mana ideālā dzīve

Tā būtu iedomājama ar stipru vīrieti uz neapdzīvotas salas okeānā, netālu no kāda kontinenta, kurp var ceturtdienā pie zobārsta aizbraukt un atvest ikdienas preces.
Pagalmiņā zaļo pipari, tomātiņi, salātiņi, gurķi, ogas un sakņaugi, kurus regulāri aplaista mūsu melnīgsnējais Piektdienis, kurš regulāri atiras ar savu laiviņu līdz mums, lai palīdzētu saimniecības darbos.
Vakariņās vienmēr svaigas zivis un pelde saulrietā. Bez lieciniekiem un nebaidoties no zagļiem un citiem latviešiem.
Un tur es varētu ļaut vaļu savām fantāzijām un pabeigt savu stāstu krājumu, apkopotu vienā grāmatā.
Kur mēs ņemsim tādu naudu, lai šitā dzīvotu - es vēl nezinu, bet nav ko bojāt sapni ar domām par naudu. Vai ne?

Medusmaize sliņķei jeb katram savas kvalitātes

Par cik man riebj mazgāt traukus, tad nenoliegšu, ka tīmeklis beidzot man ir pasviedis gana derīgu ideju enerģijas resursu taupīšanai 

Paņem šķīvi, ieliec maisiņā, uzliec ēdienu, paēd, izmet maisiņu... šķīvis paliek tīrs!

Elementāri, Votson!

P.S. protams, protams, piesārņoju dabu ar maisiņiem, bet ka trauku mazgājamie līdzekļi visu apkārtējo vidi saēd ir tēma jaunam rakstam, kas gan jau ka sekos kādreiz iedvesmas uzplūdos.