Nu bet nav jau ko vilkt mugurā!

     

Iegāju drēbju skapī un sapratu: tas būs ilgi! Tāpat tur nekā nav, ko vilkt mugurā! Banāli, ai cik banāli!

Aizgāju pēc sarkanā Rimi iepirkumu maisiņa un smuki saliku tajā sarāvušās jaciņas, kuras veļasmašīna "sažlambā" tā, ka pēc mazgāšanas tās der vienīgi smalkai astoņgadīgai meitenītei. "Kā var ko tādu ražot?"

       Izgludināju rītdienai blūzi un saudzīgi noliku uz krēsla atzveltnes, lai no rīta nav lieki jātērē laiks, meditējot pie drēbju skapja satura.

       Pēc darba plānojas pasēdēt ar meitenēm kādā mūzikas klubiņā, mana iniciatīva, tāpēc atkal iegāju skapī un ķēru sajūtas, ko man rīt gribēsies vilkt no šitā visa. Pārcilājot vairāku drēbju pakaramo saturu secināju, ka īsā kleitiņa un žaķetīte izskatījās tieši laikā šai reizei, un uzkarināju pakaramo ar melno kleitiņu uz skapja roktura, lai ir pa tvērienam.

       No rīta kaut kur tālumā ilgi pīkstēja telefons... "Kā var telefonu vienmēr atstāt tik tālu sazin kur?", aizvērtām acīm lienot laukā no gultas, pukojos! Nospiedu telefona modinātāju uz snaudu un ielīdu atpakaļ gultā.

       Pusmiegā jutu, ka modinātājs klusē pārāk ilgi un paskatījos sienas pulkstenī: "ārprāts, guļava normālā!"

       Izlecot no gultas un ejot uz virtuvi ieslēgt tējkannu, galvā jau sāka atmosties doma, ko vilkt mugurā un kurā somā ērtāk salikt visus pierakstu papīrus un pārējos ideju skricelējumus darbam. "Varbūt paņemt legingus līdzi un vakarā aiziet uz jogu?", ienācā prātā doma, tīrot zobus un izvērtējot muguras stīvuma pakāpi un savilktos plecus.

        Uzlēju mazajā krūzītē kafiju, lai tā ātrāk atdziest un varu paspēt to izdzert, un uzmetot skatu pa logu Tallinas ielai, novērtēju gājējus, kuri jau naski tipināja uz saviem darbiem. Līst! Atkal jau!

        Lienot iekšā šaurajos džinsos uzmetu nicīgu skatu izgludinātajai blūzītei: "Nē, šodienai tāda nederēs pilnīgi noteikti!" un devos uz skapi sameklēt kādu parastu krekliņu un džemperīti. Nav ko darbā saldēties, sieviešu kolektīvā!

       Velkot mugurā jaku un skatoties pulkstenī sapratu, ka atkal jau tūļājos, kafiju izdzeršu kaut kad vakarā...

        Visu dienu lija lietus! Tāds garlaicīgs, apnicīgs un drēgns! Ejot mājās atcerējos, ka uz kādu stundu jāaizskrien uz klubiņu papļāpāt ar meitenēm, iedzert kādu karsto dzērienu ar balzāmiņu un sasildīties. Uz jogu laikam nepaspēšu šodien. Jāizdomā, ko uzvilkt mugurā...

     

Saruna trolejbusā. Šausmones dzērvenes.

Iekāpju trolejbusā, un tur kā jau vienmēr - "pārbāzts", tāpēc ierastā kopības sajūta nepamet! Nopīkstinu e-talonu un turpat arī palieku stāvēt.

Aiz muguras tantes aktīvi diskutē, un par cik man nav nesamudžinātu austiņu mūzikai, tad nākas vien klausīties:

"...veselu kilogramu nopirku. Divi litri, pārmērīju mājās",

"Vajadzēja pagaršot uzreiz!"

"Es mājās pagaršoju - pilnīgi koki! Un šitik lielas!" - te es pagriezos, lai novērtētu izmēru - ā, pirksta gala lielumā!

"Pamēģini samalt, jo sulas jau tur nebūs!"

"Tās jau no dārza! Kas tad tādas vispār var ieēst? Purva dzērvenes nemaz salīdzināt nevar!" - ak, par dzērvenēm runa iet! Mani pilnībā apmierina arī dārza "šitik lielās kokainās" dzērvenes - nodomāju, atceroties, kā dēlam mājās blenderēju kopā ar medu un ingveru  Rimītī iepirktās ogas, lai ar saaukstēšanos cīnītos.

"Eh jūs, šausmīgās dzērvenes! Baidat te tantiņas!" - nodomāju un izkāpu no trolejbusa

Mana ideālā dzīve

Tā būtu iedomājama ar stipru vīrieti uz neapdzīvotas salas okeānā, netālu no kāda kontinenta, kurp var ceturtdienā pie zobārsta aizbraukt un atvest ikdienas preces.
Pagalmiņā zaļo pipari, tomātiņi, salātiņi, gurķi, ogas un sakņaugi, kurus regulāri aplaista mūsu melnīgsnējais Piektdienis, kurš regulāri atiras ar savu laiviņu līdz mums, lai palīdzētu saimniecības darbos.
Vakariņās vienmēr svaigas zivis un pelde saulrietā. Bez lieciniekiem un nebaidoties no zagļiem un citiem latviešiem.
Un tur es varētu ļaut vaļu savām fantāzijām un pabeigt savu stāstu krājumu, apkopotu vienā grāmatā.
Kur mēs ņemsim tādu naudu, lai šitā dzīvotu - es vēl nezinu, bet nav ko bojāt sapni ar domām par naudu. Vai ne?

Medusmaize sliņķei jeb katram savas kvalitātes

Par cik man riebj mazgāt traukus, tad nenoliegšu, ka tīmeklis beidzot man ir pasviedis gana derīgu ideju enerģijas resursu taupīšanai 

Paņem šķīvi, ieliec maisiņā, uzliec ēdienu, paēd, izmet maisiņu... šķīvis paliek tīrs!

Elementāri, Votson!

P.S. protams, protams, piesārņoju dabu ar maisiņiem, bet ka trauku mazgājamie līdzekļi visu apkārtējo vidi saēd ir tēma jaunam rakstam, kas gan jau ka sekos kādreiz iedvesmas uzplūdos.

Vīrieši par sievietēm

       "Skaistas mums sievietes Latvijā, vai ne?" - kāds mans labs draugs jautāja savam ārzemju paziņam.
'"Jūs, latviešu vīrieši, esat stulbi! Pie mums skaistas sievietes neredzēt uz ielas, it sevišķi vienas pašas! Viņas visas ir sava vīrieša pieskatītas, braukā ar auto, nevis staigā pa ielu..." atbildēja ārzemnieks.
        Un ja tā padomā, tad mūsu vīrieši tiešām ir izlaisti un muļķi. Kāpēc viņam iespringt uz sevis savākšanu un sakopšanu, ja pie mums ir tik daudz skaistu sieviešu, gan jau ka kādai tāpat būs gana labs!
        Ir taču tik bieži redzēts uz ielas, kur skaista, sakopta, slaida sieviete iet pa ielu blakus savam nošņurkušajam, un gan jau ka arī samērā glupajam vīrietim, un kas pats dīvainākais - viņa ar savu izvēli ir pilnībā apmierināta.
       Es ļoti ceru, ka reiz mūsu sievietes bez prasmes būt skaistām iemantos arī stipru pašapziņu, kas liks vīriešiem sākt kustēties visās izpausmēs.
       Sievietei nemaz nevajag būt vienlīdzīgai ar vīrieti, sievietei jābūt trauslākai, jūtīgākai, lai vīrietis uz viņas fona ir kā mūra siena. Mums nevajag vīriešus - ņergas un lupatas! Vīrietim ir jāpiestāv sievietei!
       Lai mums izdodas audzēt savu pašapziņu, kas liks augt arī vīriešiem! Jo viņiem ir, kur turēt līdzi!

Es nesaprotu, kas notiek pēdējā laikā, jo nu jau sāku uzjautrināties par melnā perioda pasākumiem!
Tas kritiens ar riteni, kā rezultātā man smadzeņu satricinājums un sāpošas un sadauzītas ekstremitātes.tes un galva sāp jau trešo mēnesi..
Tad Rojas zvejnieksvētkos pārsitu jau tā sāpošo kāju, nu kliboju vēl smukāk...
Šodien braucot uz Pārdaugavu uz darbu autobusam Nr 3 ne no šā, ne no tā saplīst stikls. Pārbijos pamatīgi. Visi nobijās. Nekad nebija tā gadījies, ka vadītājs minūtes 10 pa telefonu klausās instrukcijas un tikai tad atver priekšējās durvis un pasniedzot visiem pārsēšanās biļetes, izlaiž pasažierus.
Trīs lietas - labas lietas, tāpēc beidzam šo melno svītru! Sarunāts, Likteni?
Ceru, ka šodien mana uzņēmuma laimētās biļetes uz Prāta Vētras koncertu ir sākums baltajam periodam, par ko saku paldies Liktenim par reaģēšanu!

Zvejnieksvētki Rojā

ar milzīgo cilvēku pūli, brīvas auto parkošanās vietas meklēšanu, ceptas gaļas ēšanu, koncertu pludmalē, jo paguvām ierasties uz lieliskā Igo uzstāšanos, sagaidījām ņipro Reiniku un sākām gaidīt Fredi, vēju, lietu... un salūtu jūrā. Tik smuki. Lietu, protams, atnesa Fredis uzreiz pēc pusnakts, kurš, drošs paliek drošs, ieradās galīgi pillā, bet džeki malači, nospēlēja, nodziedāja un pat savāca savu dienišķo trofeju - uz skatuvi mestos krūšturus
To, ka prom ejot pārsitu jau tā sāpošo kāju pret zemē nolaisto to stulbo dzelzs verķi - šito varēja kaut kā savādāk atrisināt, jo gan jau ka tumsā ne es vienīgā šitā ietrāpīju! Vēl viens aaaaaww nedēļas laikā, rīt darbā klibošu atkal!