Matu laka.

Kā jau piektdienas vakarā - pēc "Gandrīz ideālām vakariņām" dodos uz veikalu iepirkt kautko ēdamu, jāpaspēj uz "Ugungrēku" taču atpakaļ.
 Eju gar plauktiem, skatos šo to, kautko pētu, par jogurtiem priecājos... Un tad aiz muguras dzirdu, kā divi draugi satiekas:
"Nu sveiks!"
"Sveiks!"
"Naudu tērējam?"
"Klau... Man te tādu uzdeva, jānopērk..." un pauze......
...un tā pauze lika man atskatīties, a tur divi onkuļi ap gadiem 80 (man pēc balsīm šie likās ap 40 - 50), abiem groziņi pilni jau, a tam vienam skats baigi nobažījies, met skatus uz visām pusēm.
"Matu laku! Ņepredstavļaju!!!!"

Man tādi smiekli sanāci, knapi valdījos - nu jā, onkuli aizsūta pēc piena un maizes un matu lakas, un ej tagad un domā, kur to pirkt - krāsu veikalā vai pie galantērijas vai vēl kautkur. Krāmēju to stulbo papriku maisiņos, man nemaz tik daudz nevajag, bet neērti tak smieties vienai, ai nu lābi, apēdīsim, bet nav jau miera un gāju skatīties, kur onkuļi palika.
Aha, re kur ir - iet abi - katrs gar savu pusi plauktiem un pēta visus dezodorantu flakonus un visu citu miljonu plauktos nodomāju - ai nu labi, paņemšu vēl tos piena produktus un maizi un iešu šiem palīgā.
Paņēmu visu savējo un eju pie onkuļiem - skatos, ā, viss štokos, tagad jau trijatā veči meklē dāmai matu laku - apsargs arī iesaistīts
Piegāju pie onkuļiem, šie pēta tos septiņus veidus matu lakas plauktā - man patīk tā vidējā garnier, nesmird un akcija kautkāda patreiz - to paņēmu un iedevu onkulim "Šai vajadzētu būt tā pa vidam - vajadzētu derēt dāmai", noteicu un paņēmu sev nagu lakas noņēmēju un gāju uz kasi.
Stāvu jau pie kases, viss izkrāmēts, onkuļi man aiz muguras arī krāmējas un viens prasa:
"Izlasi, kas tur rakstīts uz tās pudeles, nākamreiz lai var atcerēties!"
"Tu to vari salasīt? Ņepredstavļaju!"
Ai nu man atkal smiekli sanāca, tagad gan sasmējos, jautri tie onkuļi tomēr

Noburtā loka iekšpusē

Modinātājs telefonā jau trešo reizi spiedzīgi mudināja kāpt laukā no gultas un doties pildīt savus darba ņēmēja pienākumus, bet es joprojām nespēju saņemties un atstāt silto gultu, vēl kaut minūti gribējās laisties sapnī un baudīt miega atbrīvotību. Draudzene samiegojusies un dusmīgi pavērās manī caur pusatvērtajām skropstām, un pametusi uz manu pusi brēcošo telefonu, iedunkāja man sānos un klusām nošņācoties, pagriezās pret sienu, lai turpinātu baudīt savu pelnīto brīvdienu un iespēju izgulēties. Viņa tikai vakar vakarā bija pārradusies no diennakts dežūras, un nu mierīgi varēja izbaudīt vēlo rīta celšanos un izgulēšanos līdz bezsamaņai.
Izrausos no gultas, un ieslidinājis kājas nostaigātajās aukstajās čībās, atcerējos vakar vakarā notikušo nepatīkamo sarunu ar draudzeni. Saviebos kā zobu zāpēs, jo nepavisam nepiekritu savas draudzenes vairākkārtīgi skandētajam viedoklim, ka esmu pavisam un nelabojami nenopietns cilvēks. “Ak tad tas esmu es, uz kuru nevar paļauties? Es esmu neuzticams? Būtu ar likumu jāliedz tādiem kā man laist pasaulē bērnus?” Nespēju nomierināties, atceroties vakardienas visai asos toņos notikušo sarunu. Viegli sakratīju cigarešu paciņu, un tajā nograbēja pēdējā cigarete. “Lai jau šai paliek! Es pa ceļam sev nopirkšu paciņu, un šodien man kā nekā algas diena! Es gan viņai vēl parādīšu, uz kuru tad nevar paļauties… Pāris stundas tikai pasēdēju ar puišiem spēļu zālē, un šī jau lec laukā no biksēm, lamā mani kā tādu puišeli! Man tāpat nemaz nebija naudas līdzi, ko nospēlēt, ko tur tik lielu brēku bija jāceļ?”
Pelnu traukā prāva kaudzīte izsmēķu liecināja par vakarā notikušo nervozo un ilgo sarunu, jo daudzi izsmēķu gali bija nodzēsti un saburzīti pelnu traukā, tikko tik vēl piesmēķēti. Draudzene vispār bija pretiniece smēķēšanai mājās, arī manu draugu apciemojumiem un pasēdēšanām viņa arvien vairāk pretojās, jo viņai esot kauns nākamajā dienā nest uz miskasti tās daudzās tukšās pudeles. “Viņa, redz, preilene tāda, mājās gribot atpūsties, viņai mājās vajagot pozitīvu un ģimenisku auru, viņa gribot relaksēties… Kur viņa tik murgaina kļuvusi? Vai tad tiešām agrāk neko tādu nemanīju?” Turpināju pukoties, un izvilcis no pelnu trauka gandrīz veselu cigareti, aizsmēķēju, ar baudu sajūtot sevī nikotīna uzmundrinošo darbību. “To mēs vēl redzēsim, kurš te ir bezatbildīgs, un kurš te mājās ir sagādnieks. Es esmu mednieks! Es vēl parādīšu, kādu mamutu es spēju pārnest mājās! Es vēl parādīšu, ka neesmu nekāds tur spēļu klubu nīkulis vai atkarīgais! Tas man tikai tāda relaksācija, kas tad tā par atkarību!? Stulbene gatavā!”
Atvēru ledusskapi, bet tūdaļ to aizcirtu, jo vēl vakardien draudzene ar izsmieklu un pat graciozi bija atvērusi ledusskapi, un kā prezentācijā demonstrējot izrādīja tās divas tefteļu buņdžiņas, kuras vientulīgi zvilnēja vienas pa visu lielo ledusskapi.
“Šovakar es viņai uzrīkošu… Lai tik spēj izrādīt savu augstāko pilotāžu kulinārijā, un spēj tik gatavot man vakariņas no tā, ko šai sanesīšu šodien mājās! Gan es šai parādīšu!”
Priekšnamā uzvilku savus nobružātos apavus, un ķēros jau pie jakas, kad iešāvās prātā doma, ka varētu jau arī apskatīties, cik veikalos maksā jauni apavi. Kā pārcēlos uz šo pilsētu un iekārtojos darbā ostā par krāvēju, vecāki uzreiz piekodināja, lai nu mācos parūpēties par sevi pats, divdesmit pieci gadi esot pat vairāk nekā pietiekami, lai es šājā laikā būtu jau iemācījies sākt gādāt arī pats par sevi. “Visi mani par idiotu un tādu bērniņu vien tur! Nekas, gan es visiem parādīšu! Visi jūs man vēl piedošanu prasīsiet!”
Klusām pavēru ārdurvis, un pametu vēl acis uz guļammistabu, kur kā zelts pa pusi gultas pletās viņas krāšņās matu cirtas. “Smuka jau viņa man gan ir, pat drusku par smuku! Čaļi jau smej, ka rindā esot pierakstījušies uz viņu, ja es šo pametīšot! Stulbeņi! Bet kur viņa man tik murgaina un agresīva kļuvusi? Kas tie par saukļiem par stabilu ģimenes dzīvi? Un ko viņa man te stāsta par to f…c atbildību? Man? Man tādas nav? Nu nekas, zaķīt, to mēs vēl redzēsim!”
Izgāju uz ielas, un sejā iecirtās rudenīgais un vēsais rīta vējš. “Vasariņa pagājusi,” vīkstot rokas vējjakas kabatās, nomurmināju.

Kā jau biju rēķinājis, pēcpusdienā brigadieris mūs pa vienam sauca pie sevis mazajā kabūzītī, un neizņēmis no mutes smēķi, kura pelni lēnām auga garāki un krita uz zaļganpelēkajām biksēm, klusējot katram pasniedza pa naudas saišķītim. Pirms manis no brigadiera kabūzīša iznāca kārnais un mazliet naivais Juris, kurš pavisam nesen kļuva par dvīņu tētuku. Viņa sejā vīdēja muļķīgs smaids, un promejot viņš vēl apjucis pār plecu sauca brigadierim: “ Paldies, šef! Paldies!” Pamanīju, ka līdz ar paprāvo naudas žūksni Jurka iebāž kabatā arī paprāva biezuma aploksni. “Tad tādēļ tas glupais smaids? Tad jau nav nemaz nekādu problēmu taisīt tik bērnus, ja jau visi tā metas palīdzēt ar naudām”, īgni pie sevis nodomāju, atceroties vakardienas pārmetumus par atbildību.

Pēc darba veči aicināja līdzi uz krogu atzīmēt Jurkam ģimenes pieaugumu, bet es, savilcis nicīgu sejas izteiksmi, tik vien spēju izdvest:
- Es taču tagad esmu zem tupeles! Solis pa kreisi vai solis pa labi pēc darba laika, sevišķi vēl algas dienā, tiek uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu! Čau, veči! Līdz pirmdienai!
Netālu no darba iegāju kādā saldumu tirgotavā un sapirkos paprāvu maišeli ar saldumiem. Negrasījos jau viņu piekukuļot ar saldumiem, bet pa reizei jau tie sievieši esot jāpalutina, tā vismaz veči darbā smējās. Vakarpusē laukā bija kļuvis vēl vēsāks, un piedevām vēl smidzināja sīks lietutiņš. Pavēros telefonā, cik ilgi vēl jāgaida nākamais autobuss, un nospriedu, ka tās četras pieturas tomēr kājām nekātošu. “Nekāds nabags jau neesmu, un arī kājas nav loterejā vinnētas!”
Nosalis iegāju tuvējā krodziņā, un pasūtīju sev kafiju un brendiju. Zāles stūrī kvernēja pāris veču pie spēļu automātiem, kurus kā Anglijas rudeņu migla apņēma cigarešu dūmi. Pavēros uz spēļu automātu rindu, pie kuriem šovakar nepulcējās ne mazgadīgie puišeļi, ne arī iereibušie pensionāri, un jau grasījos piesēst pie kāda no automātiem, kad atkal prātā kā bite iedzēla vakardienas aizvainojošie izteicieni par manu atkarību un aizraušanos ar bērnu spelītēm un bomžu vaļaspriekiem. “Nu gan pāršāva pār strīpu! Krietni par stipru!”, nodomāju, bet tomēr ieņēmu vietu pie daudzajiem spēļu automātiem. “Vismaz tā laiks ātrāk paies, un nestavēšu jau laukā lietū un vējā…”

- Mēs veramies ciet! No pieciem līdz astoņiem rītā divas stundas mūsu bārs ir slēgts, jaunais cilvēk! – izdzirdu sev aiz muguras. Satrūkos, un ķēru pēc telefona, lai apskatītos, cik tad īsti ir pulkstenis. “Pieci? Jau? Tas ir kāds joks, vai?” Pavēros apkārt, bet krogā neviena vairs nemanīja. Prātā vien ienāca doma, ka vairākkārtīgi tiku mainījis naudu pret spēļu žetoniem, un panikā tvēru pēc naudas maka. Tajā bija palicis vairs tikai viens divdesmitnieks, un sīknaudas nodalījumā pāris vienlatnieki. “Kur mani trīssimts lati” Johaidī!”
- Jaunkundz, es gribētu ziņot par zādzību! Mani jūsu bārā ir apzaguši! – piegājis pie letes, vērsos pie bārmenes ar cigarešu dūmos un bezgaisā nogurušo seju.
- Es Tev tūlīt tādu apzagšanu parādīšu, smirdīgais spēlmani, ka vēl ilgi mani atcerēsies, tupot policijas tuptūzī, - bezkaislīgi nošņāca bārmene, noliekot uz letes tējas krūzi un paceļot rokā apsardzes izsaukšanas pulti. Metos laukā pa durvīm, kaklā sajūtot sāļumu, un tas stipri aizžņaudzās… Uz ielas no visa spēka spēru pa atkritumu tvertni, un ejot garām pieturai no visa spēka iezvēlu pa stikloto sienu, tā stipri sasitot roku, par atbildi vien saņemot dobju būkšķi un vieglu biezā stikla būdiņas nolīgošanos.
Tuvojoties mājām, gāju garām kādam diennakts spēļu salonam, kurā jautri tērgājot devās iekšā pāris jauniešu. “Laipni lūgti ellē, vārguļi! Atstājiet te visu savu naudiņu, lai vairojas mans prieks un jūsu izmisums… Ha ha ha …vārguļi!”, izdzirdu kādu sev tuvu aiz muguras sakām, un ļauni noņirdzamies. Apmetos apkārt, bet man aiz muguras neviena nebija. Līdz pat mājām sev aiz muguras ik pa laikam saklausīju kādu ļauni un gardi iesmejamies un žvadzinot naudu, bet ikreiz, kad atskatījos, man aiz muguras neviena nebija, vien rudens asais vējš dzenāja koku lapas un plastikāta maisiņus.
Atcerējos, kā viņai bija saskrējušas acīs asaras, sakot, ka mīl mani un par mani raizējas, bet pametīs mani, ja vēl kaut reizi speršu kāju spēļu salonā… “Bet es taču neesmu tads… “ “Nē, Tu esi vēl lielāks mēsls, nekā viņa domā! Tu nevienam neesi vajadzīgs…” Atkal aiz muguras izdzirdu to ņirdzošo balsi, bet vairs nemetos apkārt, jo zināju, ka man aiz muguras tāpat neviena nebūs. Es nokritu ceļos un ielas vidū raudāju, man bija sevis žēl, tik ļoti žēl…
Kad pēcpusdienā pamodos, viņas vairs nebija, vien pie ledusskapja ar lūpukrāsu rakstīta zīmīte vēstīja: “Nemeklē! Priekš Tevis manis vairs nav!”

(17.01.2007)

Par mūžīgo

Pa ciema tukšo ielu skaļi grabēdami vilkās veci rati, un ik pa laikam uz bruģētās ielas izšļācās kāda ūdens šalts no lēkājošās kannas, kuru ratos noturēja vairākas auklas un drātis, saistot to pie vecajiem ratiem. Ratus vilka vecs vīrs, laiku pa laikam apstādamies, un karstās saules nokausēts, ar cepuri noslaucīja sasvīdušo seju. Lai arī cik uzmanīgi vecais vīrs vilka ratus, ūdens skaļie klunkšķi viņu laiku pa laikam brīdināja braukt vēl uzmanīgāk, un ik pa laikam viņš atskatījās uz ratiem, novērtējot situāciju. Blakus ūdens kannai bija satilpinātas arī pāris kastes ar puķu stādiem, par kurām vecais vīrs raizējās vairāk, kā par izšļakstīto ūdeni.
Drīz jau vīrs bija piebraucis pie zemas koka sētas, un atvēris čīkstošus koka vārtiņus, stūma savu vedumu pa tiem iekšā koku pavēnī. Nonācis līdz krāšņi ziedošām puķu dobēm, vecais vīrs apstājās, un raisīja vaļā auklas, lai izceltu no ratiem nu jau pustukšo ūdens kannu un stādus. Izcēlis visu vedumu, vīrs uzmeta skatu ziedošajām puķēm, un tikko dzirdami izdvesa:” Sveiki, mīļie…” Kādu mirkli tā pastāvējis sakņupis, viņš noslaucīja miklās acis, un gausi atsāka darbošanos. Atradis audekla kulītē mazu kaplīti, vīrs ņēmās aprušināt ziedošos stādus, meklēdams kādu nezāli, bet tās šeit vairs sen kā neauga, nepaguva pat uzrasties no biežās rušināšanas.
Piegājis pie iepriekš sagatavotas dobītes, vīrs klusām kaut ko pie sevis murmināja, un rūpīgi iedēstīja tajā atvestos stādus, bagātīgi tos aplēja. Pēc paveiktā darba apsēdās uz rupji tēsta maza soliņa, un izklāja uz maza galda kabatslakatiņu, salika uz tā no audekla maisiņa sadabūtās sviestmaizes un aukstu tēju.
Bez steigas vīrs ieturēja necilo maltīti, un klusām vērās uz rūpīgi koptajām kapa kopiņām, kuras tikai teju teju varēja sazīmēt zem kupli ziedošajiem ziediem. Pār vīra krunkainajiem vaigiem noritēja liela asara, bet viņš to neslaucīja nost. Siltajā vējā tā ātri vien nožuva pati. No viena maza laukakmens pieminekļa pretī vērās smaidošas sievietes seja, un vecais vīrs, tajā maigi lūkojoties, klusām raudāja. Pēc brīža vīrs piegāja pie pieminekļa, un maigi noglaudis sievietes fotogrāfiju, klusām viņai stāstīja par ciema ierasto dzīvi, par jaunumiem, kurus laiku pa laikam bērni un mazbērni pārveda no lielpilsētas, stāstīja par nerātno runci Pēci, kurš bijis aizklīdis uz nedēļu meitās, atstājot viņu pavisam vienu mājās, un par kaimiņu ķīviņiem, kuros viņam laiku pa laikam nākas vakaros noklausīties.
Vīrs vēl ilgi stāstīja savai aizgājušajai dzīves biedrei par katru ikdienas notikumu, laiku pa laikam gan priecīgi pasmaidot, gan sērīgi nopūšoties, un tikai pret vakarpusi viņš lēnām posās mājup. Sakrāvis tukšo kannu un stādu kastes atpakaļ ratos, vīrs vēl labu laiciņu nolūkojās uz smaidošo fotogrāfiju.
-Drīz es šurp atnākšu, un vairs prom no tevis neiešu…- klusām nosolījās vīrs, un gausā solī, tukšajiem ratiem skaļi rībot, devās mājās.

(17.01.2007)

Neapskaužams monologs

Nekāda darba prieka, par koncentrēšanos vispār runas nevar būt! Vēderā tauriņi, bet prāts mūk no manis un klīst laukā no pilsētas. Gribās skraidīt zaļā zālē starp izplaukušiem kokiem, gribas daudz saules un dullumu izkliegt no pilna spēka... Skriet pa mežmalu, no meža zemenēm gatavot košas krelles, saverot uz plāna salmiņa. Saule kā sabiedrotā palīdzēt atbrīvoties no drēbju liekās nastas...
Pretējās mājas logā nozibsnīja saules stara atspīdums, un apžilbināja man acis. Tas bija kā cirtiens ar lineālu pa nagiem:" Nedrīkst! Izmet pat no domām!"

Ir kāds sens latviešu teiciens, ka rīts gudrāks par vakaru, un ka šim teicienam galīgi nepiekrītu, arī skaidrs kā diena, jo no rītiem viss rādās vēl briesmīgāk... Tā nu tas ir!
Šorīt pamostoties izdzirdēju Raimondas Vazdikas dziesmu, un aizķēra vārdi:"...mīlestība un sāpes vienu viet...". Pāris vārdu, bet precīzi.

Brīvdienās pēc labi padarīta darba klusām vēroju Gaujas ūdeni, un priecājos, ka ir kāds, kurš spēj mani pacelt un likt ik pa laikam staigāt divus centimetrus virs zemes. Ir kāds, kurš pratis likt izbaudīt brīvo lidojumu, un es ceru, ka nekritīšu, man neļaus! Un ja arī kļūdos tagad, tad kļūdos skaisti!!!

Ir tik labi, tik skaisti, bet sirsniņa vien reizēn klusām ieīdas, nu varbūt tamdēļ, ka ne jau tik nepareizi bija gribējies, lai notiek...

Es zinu, ka vientulība arī ir laba lieta, pat veselīga, tikai mazās devās, bet man nu nepavisam nesanāk tās pareizās proporcijas!

Un atkal jāsaka, ka glābiņš ir darbs, daudz darba, kurā ir jāieiet pilnībā, jo atšķirībā no mīlestības, darbā valda sausi skaitļi, tāpat kā sadzīvē, kad saņem kaudzi ar rēķiniem...kuri atvēsina!

Un tuvojas arī papardes zieda meklēšanas laiks, tāds ļoti ekstrēms pasākums īstenībā, zinot vidi, kādā viņas (papardes) mēdz augt...visi tie gliemji un pārējie brikšņu monstri...
(09.05.2009)

Brīvdiena

Iesākts: 1.06.2005.
Izlabots: 15.09.2005.

Sēdēju mašīnā blakus savam draugam, un ar baudu vēroju garām slīdošās vasarīgās lauku ainavas. Beidzot mums bija izdevies abiem kopā izrauties no pilsētas kņadas un darījumiem, lai kopā aizvadītu vienu brīvdienu pie dabas krūts. Par to, kurp doties brīvdienā, jau bijām izlēmuši iepriekš, un tagad ar nepacietību gaidīju Latgales pakalnu un ezeru krāšņumu.
Pamalē varēja manīt draudīgus pelēkus mākoņus, bet nekāds nieka lietus nespētu mūs vairs atturēt no savu plānu īstenošanas. Jau drīz automašīnas stiklus sāka kapāt lielas lietus lāses, bet tās nemazināja mūsu sajūsmu par kopīgo atpūtu mūsu lauku mājās Latgalē.
Pa ceļam iebraucām omulīgā ceļmalas krogā, un sātīgi papusdienojuši, ar jaunu sparu varējām turpināt ceļu. Lietus joprojām neatstājās, un likās, ka šodien saulīti vairs neredzēsim, jo visapkārt debesis klājās kā savazāts netīrs palags.
Kad jau tuvojāmies galamērķim, arvien retāk uz ceļa varēja manīt kādu braucēju, vien šur tur no tīruma darbiem mājup pukšķināja kāds lietū aizstrādājies traktorists, un nogriežoties no šosejas uz lauku ceļa, ceļmalā pa retam tik varēja manīt kādu vientuļu gājēju. Mums tuvojoties, gājējs piestāja, un braucot mums garām, pacēla sveicienam roku. Mēs smaidot atņēmām sveicienu, priecājoties par lauku ļaužu uzmanību un vienkāršību.
-Tagad tas vecītis vēl ilgi prātos, pie kuriem kaimiņiem nu iebraukuši ciemiņi, vismaz cilvēkiem būs kāds svaigs notikums, kuru apspriest pie vakariņu galda. Nez vai šajā apkārtnē bieži gadās redzēt apvidus džipus? Nez vai šeit bieži gadās kas aizraujošs vietējiem iedzīvotājiem - skaļi prātoja mans draugs.
Pēc brīža uzbraucām kādā pakalnā, un skatam pavērās vārdiem neaprakstāms skats. Lejā pletās pļava, pilna ziediem dažnedažādās krāsās, un tālumā no miglas iznira koku aprises. Virs kāda meža ieskauta neliela ezera klājās dūmaka, liekot tikai nojaust, ka ezerā ir ūdens, nevis balts piens.
-Nomirt var no šādiem smukiem dabas skatiem, - tik spēju noelsties, ķerot mirkli, lai izbaudītu krāšņo ainavu, kura pavērās skatam.
Kad piebraucām pie mājām, apkārtne nepārprotami liecināja, ka šeit neviens nesaimnieko, un mājas ir pamestas. Starp kupli saaugušo zāli, kura sniedzās mājai jau līdz zemajiem logiem, varēja samanīt pārziedējušās tulpes un narcises, un vietām kuploja kāds pojeņu krūms. Nācās atzīt, ka šie ziedi neskartajā biezoknī izskatījās daudz pievilcīgāki, nekā augot rūpīgi iekoptos mazdārziņos. Lietus joprojām nemitējās, un mēs sastiepām mantas mājā, un uzģērbām siltākas drēbes un gumijniekus. Bijām nodomājuši doties ar mašīnu apgaitā uz tuvējo mežu un ezeru, tādēļ bez gumijniekiem mums tur noteikti nebūtu iešana, ja nāktos paieties kājām kādu gabaliņu. Lietus bija atmiekšķējis smilšainos ceļus, un vietām nācās aizturēt elpu, jo likās, ka teju teju mūsu mašīnu ienesīs kādā grāvī, bet par laimi, visur izbraucām cauri sveikā. No iepriekšējām vētrām uz meža ceļiem šķērsām gulēja apgāztie koki, un lai nebūtu jābrauc atpakaļ, braucām pa bezceļiem, kas nemaz nenāca par labu mašīnai, jo laikam uz kāda celma kautko mūsu braucamajam bijām aizķēruši.
Starp kokiem samanījām paspīdam ūdeni, un tūliņ arī devāmies turp. Gar ezera krastu ceļš bija daudz maz notīrīts, un braucot manījām vairākas atpūtas vietas. Uz smagnējiem koka galdiem un soliem mētājās līgotāju pamestie ozollapu vainagi un izdzertās pudeles. Pie vienas šādas atpūtas vietas mēs piestājām, un izkāpuši no mašīnas, pa laipiņu piegājām pie ezera. Virs ezera cēlās biezi miglas vāli, kas liecināja, ka ūdens ezerā ir siltāks par gaisu. Palūkoju ūdeni, un pārsteigta secināju, ka tas tiešām ir ļoti silts. Mans draugs noāva zābakus, un atlocītiem bikšu galiem iebrida ezerā.
-Vajag nopeldēties, ja jau esam atbraukuši! Kā domā? – it kā iesakot, kā mudinot, noteica draugs.
-Domā, pa pliko? – smaidot pajautāju, zinot, ka peldkostīma man tāpat nav līdzi, un viņam peldbikses ar palika mājās neizpakotas no somas.
-Kam šeit vispār drēbes vajadzīgas? Pat ja nelītu lietus, nezvai te kāds ieklīstu nedēļas vidū! Vietējiem šie skaistie dabas skati drošvien jau aknās sēž, - prātoja vīrietis.
-Te mierīgi visu dienu varētu netraucēti pliks staigāt, un neviens mūs pat neiztraucētu, - piekritu, plūcot purva īrisus, kurus atradu turpat aiz laipas augam kuplā pulkā.
No lietus kļuva diezgan drēgni, un mana vējjaka laida cauri mitrumu, bet draugs jau vilka nost drēbes, un meta tās iekšā mašīnā. Gluži kails viņš devās uz ezeru, un brida ūdenī, bet es vēl brītiņu papriecēju acis, novērtējot kailā vīrieša augumu. Saņēmu dūšu, un arī žigli izģērbos, un rikšiem aizskrēju uz ezeru. Gaisa un ūdens temperatūra krasi atšķīrās, un tas palīdzēja pārvarēt drebuļus. Lietus lielām un smagām lāsēm kapāja kailos plecus, bet es vēl nevarēju saņemties un ienirt ezera ūdenī. Draugs piepeldēja klāt, un saudzīgi mani apņēmis, vilka dziļāk ūdenī. Es smejoties tikai elsu:
-Tikai nedomā mani slīcināt!
-Tā tu vēl nosalsi, ja nenāksi pavisam ūdenī. Ūdenī uzreiz paliek labāk. Siltāk! - noteica Viņš, brienot ar mani dziļumā, kamēr ūdens man sniedzās jau līdz kaklam. Tad viņš mani palaida vaļā, un es metos peldēt.
Ar mirkli pietika, un abi devāmies ārā no ūdens, skriešus skrienot uz mašīnu sildīties. Ieslēdzām mašīnai apkuri, un iekārtojāmies cieši saspiedušies uz aizmugures sēdekļa, lai sasildītos. Man galvā iešāvās doma, ka laikam arī draugs nojauš, cik izdevīgās pozīcijās esam mēs abi, lai pamīlētos mašīnā pie dabas, un vēl doma nebija pabeigta, kā sajutu drauga rokas slīdam pār manu ķermeni.
-Nāc, sasildīšu, - tikai nočukstēja draugs, un jau pēc mirkļa mašīnā kļuva par karstu. Nekas tā neatraisa enerģiju, kā svaigs gaiss un vēsas peldes.
-Cik tevī ir silti, - ar baudu čukstēja draugs, noskūpstot mani, bet es piekļāvos vel ciešāk viņam klāt.
Tiklīdz bijām atgriezušies mājā, lietus beidzot norima, un visapkārt iestājās klusums. Likās, ka biezos miglas vālus var pat sadzirdēt, kuri lēnām vēlās pār pļavu, jo visapkārt valdīja pilnīgs klusums.
Iekodām līdzpaņemtās vakariņas, un devāmies pie miera. Likās dīvaini, ka šeit neviens mūs nevar iztraucēt, un arī mīlējoties nav jāuzmanās, ka kāda skaņa izdota par skaļu. Vienīgie klausītāji bija sienāži, kuri turpat aiz mājas sienas diezgan skaļi un uzmācīgi bija atsākuši savu muzicēšanu, tiklīdz lietus bija pierimis. Guļot aizvērtām acīm, un klausoties klusumā, gribējās skriet laukā, lai sabārtu un iztrenkātu skaļos muzikantus, bet jau pēc mirkļa man par sevi sanāca smiekli. Klausoties drauga mierīgajā elpā, un sienāžu sisināšanā, laidos miegā, vēloties, lai ilgāk vilktos šie no pasaules atšķirtības mirkļi.
Nākamajā dienā vajadzēja jau posties mājup, un nesteidzīgi malkojot rīta kafiju, vēros laukā pa logu uz saules apmirdzēto pļavu un mežmalu. Pēc vakardienas lietus zaļums likās tik silgts un tīrs, ka kodās acīs, un sajutu skumjas par drīzo prombraukšanu.
Mājupceļā vēl reizi nobraucām no šosejas, un iebraukuši kādā vietuļā nostūrī, vēlreiz izmantojām divvientulību, lai pamīlētos pie dabas krūts.
Šo īso brīvdienu laikā bijām gana daudz smēlušies garīgas atpūtas, lai pietiktu gana daudz spēka lielpilsētas džungļos cīnīties par savu vietiņu zem saules.

Par sievietēm...

/Uzrakstīts 2005. gadā /

Vēl bija pavisam agrs rīts, kad no miega mani iztrūcināja savāds troksnis. Pataustīju blakus spilvenu un secināju, ka mans vīrs jau ir piecēlies, un pošas uz darbu. Vēl lāgā neatmodusies, piečāpoju pie vannas istabas, un caur durvīm izdzirdēju vīrieša kluso pukošanos par kaut ko sasodītu. Pavēru durvis, un sastapu vīra nelaimīgo acu skatienu. Mans vīrs stāvēja pie plauktiem, nokrautiem ar kosmētikas un dušas piederumiem, un lasīdams pa grīdu izbirušās tūbiņas un kārbas, centās tās sabāzt atpakaļ plauktos.
-Es tikai centos izzvejot savu nelaimīgo bārdas dzenamo un putas, kad tavas bundžas grabēdamas bļamm bļamm visas viena pēc otras gāzās man virsū… - taisnojās mans cienītais, tajā pat laikā kā akrobāts cenšoties sarindot uzreiz kādas sešas tūbiņas ar manu kosmētiku atpakaļ plauktos.
Aizvēru durvis, un lēnām čāpoju atpakaļ uz gultu, jo līdz mana darba sākumam bija vēl gana daudz laika. Kad jau biju gandrīz iemigusi, izdzirdēju vīru paveram guļamistabas durvis, un klusām čukstot:
-Vēl guli? – viņš pajautāja, un lēnām ieslīdēja istabā. Pamanījis manas puspavērtās acis, viņš tikai nopūtās. Pēc maza brītiņa vīra kungs tomēr neizturēja, un tikpat klusi man jautāja:
-Vai tu pati maz orientējies visās tajās bundžās un kārbās, ar kurām esi piebāzusi visus plauktus vannas istabā? Lai es tiktu pie sava vientuļā bārdas dzenamā, man jāizlavierē cauri taviem krēmu un losjonu, un sazin kādiem tur vēl “zaldātiņiem”… - viņš turpināja pukoties par šā rīta neveiksmi, meklēdams skapī tīru kreklu.
-Nomierinies tak, - noburkšķēju, pārvelkot segu pāri galvai. Vēl pēc mirkļa sajutu viņu rokamies pēc manis pa segu, un uzspiedis skūpstu, viņš atvadījās.
-Atā, saulīt! Līdz vakaram, - un prom viņš bija.
Viss miegs man jau bija aizgaiņāts, un lēnām cēlos augšā. Ejot uz virtuvi, pamanīju vīra atstāto mobilo. “Ko viņš bez manis iesāktu…”, atkal nopukojos, un pavērusi virtuves logu, pamanīju vīru vēl rosāmies ap mašīnu. Pametis acis uz augšu, viņš mani pamanīja, un arī mobilo telefonu, kuru graciozi turēju pastieptu rokā. Iesitis sev ar plaukstu pa pieri, viņs panācās tuvāk logam , un uzsauca, lai metu telefonu lejā. Es arī metu, un vīrs veikli to noķēra plaukstās, un nosūtījis man gaisa buču, devās uz mašīnu. Vēl pēc mirkļa viņš jau bija aizbraucis, un es lēnām ķēros pie savas rīta kafijas un cigaretes.
Atkal ienāca prātā vīra pukošanās par manām daudzajām “bundžām”, ar kurām viņš ik rītu karoja, lai tiktu pie sava bārdas dzenamā, un atkal sapīku. Šodien noteikti nebiju savā labākajā omā! Bet kādā omā gan staigātu vīrieši, ja ik dienas viņiem būtu jārūpējas par veselīgu un tvirtu sejas krāsu, neskatoties uz bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu? Pilna pasaule, nē, pat mūsu pilsētele pilna meitenām, sievietēm, smukām kā pērles, kuras pūlas nopulēt sevi viena par otru spožāk, lai izdzīvotu lielā konkurences tirgū, kad tajā pat laikā vīrieši nemēdz īpaši iespringt, lai izceltos uz pārējo fona. Un nav jau vajadzības, jo tāpat taču kādai viņš būs gana labs, jo skaistu sieviešu ir vairāk, kā vizuāli pievilcīgu vīriešu. Ko viņi sacītu par regulārām depilācijām, lai tik mūsu kājas un citas ķermeņa daļas nelīdzinātos neandertāliešu ķepām?
Kāds mans sens paziņa reiz izteicās, ka nav nekā jaukāka, kā būt sievietei! Būdama jauka sieviete, viņam piekritu, zinot arī viņa nemirstīgo klasiska ērzeļa slavu.
Bieži esmu dzirdējusi gan savu vīru, gan citus vīriešus šausmās pārvērstam sejām sakām, ka sievietes ir trakas vai mazohistes, ja jau ir gatavas bez jebkādas narkozes raut laukā spalvas no visām iespējamām ķermeņa vietām. Vienmēr esmu klusi pie sevis smaidot atteikusi, ka ne jau trakas mēs esam, bet gan stipras, skaistas un drosmīgas! Un mazohisti mēs esam visi – ja jau ar sāpēm esam nākuši pasaulē, lai turpinātu šīs pašas sāpes izbaudīt uz savas ādas visas savas dzīves garumā. To visu mēs darām, lai kaut nedaudz izpelnītos vīriešu uzmanību, un gaidām, lai kaut ko vīrieši ziedotu arī mūsu labā, lai viņiem veltītā uzmanība un laiks būtu kaut nedaudz līdzvērtīgi!
Pēc pēdējā kafijas malka sajutu, ka nu manī sāk augt dusmas uz vīriešiem, bet īsti vairs nebija laika dusmoties, jo bija laiks doties uz darbu. Vien prom ejot pie sevis nopūtos un klusām nolādējos:” Stulbie vīrieši!”
Uz ielas manu uzmanību piesaistīja kāds pāris, un atkal nācās pavīpsnāt. Slaidā dāma diezgan īsos svārciņos un jaukā pusmētelītī žiperīgi vilka sev līdzi pelēku mazu vīreli, kurš ar ilgu pilnām acīm vērās uz “Balzama” veikala skatlogiem, un ejot garām spēļu automātu klubam, vispār bija gatavs apraudāties. Kundzīte pat nemēģināja pievērst uzmanību vīra žēlajiem skatiem, vien stiprāk iebukņīja šim sānos ar elkoni, lai iešana būtu ātrāka. Atkal atcerējos šā rīta pukošanos uz visu vīriešu dzimumu, un tik pat sērīgu dūšu devos tālāk.
Kad jau pusskriešus pa parka celiņu klidzināju darba virzienā, izdzirdēju kādu svilpjam, un jau drīz vien man pretī izskrēja kāds subjekts, nepārprotami “iestidzis” saldajos astoņdesmitajos, vien piemirsis, ka bioloģiskais pulkstenis gan nekur nav bijis iestrēdzis! “Ak mans dievs!”, vien paguvu pie sevis klusībā nošausmināties. Kā brīnumā vēros vīrieša platajā un nekaunīgajā smaidā, kurš nekautrējās atklāt savu zobu retās rindas. Tad pamanīju viņa kroņa numuru – līdz pleciem pakausī garos taisnos matus, bet priekšpusē nepārprotami lokotas vai ilgviļņotas sprogas. Pat neieklausoties vīrieša stāstījumā, centos viņu apiet ar līkumu, laikam jau vairāk vairoties no spirta dvingas, kā paša vīrieša. “Nu veči! Toties kas par pašapziņu…”, vien spēju nodomāt, kad prātā atkal ieskrēja doma, ka gan jau kādai arī šis tipiņš ir viņas sapņu vīrietis, jo mums taču katrai ir savi mērķi un etaloni, katra savu kārti cenšas spraust tik augstu, cik augsta ir katras pašapziņa, pašvērtējums, nospraustie mērķi un sapņi. Ik pa laikam man arvien biežāk pēdējā laikā nācās secināt, ka jaunības maksimālisms man laikam jau zudis, jo arvien biežāk pieķēru sevi, ka man patīk dažādu tipu vīrieši. Galvenie kritēriji tomēr vēl bija, jo arī sev vēl neļāvu gluži vaļu. Man vīriešos svarīgi bija, lai viņš nebūtu morāls kroplis, lai būtu ar kaut kādām ambīcijām, lai dzīvē viņam būtu kaut neliela gribēšana sevi pierādīt, lai viņš kaut nedaudz būtu vizuāli izskatīgs, interesants sarunu biedrs… Lai arī esmu precēta dāma, kā diabētiķis bieži vien mieloju acis ar saldumiem, zaglīgi pētot mani interesējošus vīriešus.
Tā domās ieslīgusi, stāvēju pie gājēju pārejas, gaidot, kad beigsies mašīnu straume, lai pārcilpotu pāri ielai. Pēkšņi kāds vieglais auto piebremzēja, un īsi pasignalizēja. Es devos pāri ielai, un pametusi acis uz vadītāju, pamanīju pie stūres zolīdu sirmu kungu sūtam man gaisa buču. Es pasmīnēju, un sajutos ļoti labi! Ja jau uz ielas vēl arvien apstājas mašīnas, un tajās sēdošie vīrieši sūta man bučas, tad ar mani tik traki vēl nav, vēl varu dzīvot mierīgi!
Iecilpoju birojā, un mazajā garderobītē jau kāru vieglo mētelīti uz pakaramā, kad ienāca kolēģis, un uzmetis man skatu, smaidot tik noteica:
-Šodien būs ellīgi jauka dieniņa, un tu arī varen labi šodien izskaties!
Nu jau pavisam starodama sēdos pie sava darbgalda, jūtot sevī jaunus spēkus, un ķēros pie darba. “Cik tie vīrieši tomēr ir jaukiņi! Un daži pat tīri smukiņi…”, vēl nodomāju, metoties ar jaunu sparu iekšā dokumentu kaudzē.
Tādas nu mēs esam, tās sievietes! Katra ar savu kreņķi, katra ar savu niķi, katra ar savu attieksmi pret dzīvi, pret vīriešiem, katra ar savu mainīgo garastāvokli. Tādas nu mēs esam, jaukās būtnes!!!
Vakarā pēc darba iegāju kādā mēbeļu veikalā, un nopirku vēl vienu sienas skapīti vannas istabai. Lai jau vīra kungam ir mierīgāks prāts no rītiem, un lai viņš netraucēti varētu sadzīt rokās savu vientuļo bārdas dzenamo aparātu, un nav vairs ik rītu jārībina no plauktiem lejā manas bundžas un krēmi.
(07.12.2005)

Pārpratumu brauciens

/ Uzrakstīts 2006. gadā /

Pēdējā mirklī pieskrēju pie kases dzelzceļa stacijā, un iegādājos braukšanas biļeti. Tikko bija noslēgusies mūžību gara darba nedēļa, un tādēļ ar atvieglojuma sajūtu krūtīs skrēju pa kāpnēm augšā uz peronu, jau iepriekš priecājoties par gaidāmo iespēju atpūsties pie dabas un ūdeņiem. Ielēcu tuvākajā vagonā, un cauri visam vilciena sastāvam devos uz pirmo vagonu, instinktīvi aizturot elpu, ejot cauri tamburiem, lai izvairītos no urīna smakas. Man likās ērtāk braukt pirmajā vagonā, jo izkāpjot no vilciena, māšeles māja būs gandrīz kā ar roku aizsniedzama, un pa peronu nevajadzēs iet lieku gabalu.
Iekārtojos sēdvietā pie loga, un jau tūlīt pie manis pienāca vagona konduktore pārbaudīt braukšanas biļeti. Pasniedzot konduktorei braukšanas biļeti, nevarēju neievērot konduktores apātisko un nogurušo sejas izteiksmi. Laikam nabadzīte šodien jau kādu tūkstoti biļešu apzīmogojusi, un neskaitāmas reizes jau paguvusi izķīvēties ar bezbiļetniekiem. “Klikš!”, un konduktore jau sniedza man atpakaļ apzīmogotu papīra strēmelīti.
-Paldies!, - vien noteicu, paņemot atpakaļ savu biļeti. Vērojot, kā konduktorīte automātiski jau lūkojas pēc nākamā pasažiera, kuram apzīmogot biļeti, es lēnām bāzu savu biļeti maciņā.
“Pagūšu varbūt vēl līdz ezeram aizskriet ar māšeli un viņas bērniem, un izpeldēties,” pie sevis klusām prātoju. Jutu nogurumu, un automātiski prātā ķērās druskas no darba ikdienas. Ik pa laikam acu priekšā uzpeldēja kāds dokumentu fragments, un ik reizi centos to aizgaiņāt, jo man bija sākušās brīvdienas. Ar varu centos nedomāt vairs par darba lietām, gribējās jau tagad izbaudīt karsto vasaras dienu, un nerātno vēju, kurš pa priekšējo logu pūta man tieši virsū, un ik pa laikam vandījās manos matos.
Atspiedu galvu pret loga rūti, un aizvēru acis, klausoties līdzbraucēju klusā murdoņā, avīžu un iepirkuma maisiņu čaukstēšanā, un konduktores zīmoga klikšķināšanā.
Kaut kur ieskanējās kāda pazīstama diktora balss, un es atvēru acis. Virs vagona ieejas pamanīju mazu televizoru, pa kuru rādīja sporta spēles, un sajutos apmulsusi. Iekāpjot vilcienā, nekādus televizoriņus netiku manījusi. Varbūt nebiju vienkārši ievērojusi? Atkal iekārtojos ērtāk savā sēdvietā, un nu jutu, ka arī sēdvieta kļuvusi ērtāka, abās pusēs sev jutu mīkstus polsterējumus, uz kuriem es arī ērti atspiedos. Ik pa laikam televīzijas pārraide kļuva skaļāka, un mani tas nedaudz pat kaitināja, bet bija slinkums atvērt acis, un palūkoties, vai nevar kaut kā skaļumu tomēr noregulēt. “Brauciens nemaz nav tik ilgs”, pie sevis nomurmināju, un nomierinājos. Pēc laiciņa izdzirdēju konduktores uzstājīgo balsi sev kaut kur aiz muguras:
-Jūsu biļetīti, lūdzu! Un uzvedieties nedaudz klusāk, jūs traucējat citiem!
Aiz muguras izdzirdēju klusus smieklus, un nesaprotamu murmināšanu. Tad atkal konduktore jau nedaudz apjukušā balsī kaut ko skaidroja kādam braucējam par biļeti.
-Jums citas biļetes nav? Šī jau sen kā nav vairs derīga!
Es nedaudz sastingu savā sēdvietā, cenšoties uztvert konduktores sacīto, tomēr joprojām nevēru vaļā acis. Joprojām dzirdēju tv pārraidi, kura nu jau skanēja nedaudz klusāk.
-Nu bet Jūs esat pārliecināts, ka šo biļeti iegādājāties šodien? Viņa taču nav derīga… - līdz manīm atlidoja konduktores sacītais. Izdzirdēju kāda pasažiera neskaidru purpināšanu, un atkal konduktores neapmierināto balsi.
- Šādus papīriņus tikai muzejā varat uzrādīt, bet man vajag braukšanas biļeti. Plastikāta, vai saprotat mani? To var iegādāties jebkurā biļešu kasē, un braukšanu apstiprināt vilcienā vai uz perona tam paredzētajos automātos. Jūs mani vispār saprotat, par ko es runāju? – dzirdēju konduktores nu jau pavisam pikto un neapmierināto balsi.
Nedaudz satrūkos, izdzirdot par plastikāta kartiņām, kuras jāapstiprina pirms braukšanas. Sāku klausīties vērīgāk, un drudžaini centos atcerēties, kāda braukšanas biļete ir man pašai. Skaidri atcerējos konduktores sejas izteiksmi, ar kādu viņa ar paprāvu zīmogu uzklikšķināja uz manas biļetes, un atdeva to man atpakaļ. Tātad mana biļete bija derīga tomēr! Bet kas tās par plastikāta kartiņām? Ko viņa te tagad stāsta?
-Nu ko es iesākšu ar Jūsu biļeti? Jūs ar tādu nemaz nedrīkstat kāpt iekšā vilcienā! Jums vajag plastikāta kartiņu, kuru jāapstiprina pirms braukšanas. Lūk, šādu biļeti Jums vajadzēja iegādāties braukšanai vilcienā. Ja neprotat braukt ar sabiedrisko transportu, iegādājieties sev automašīnu! – dzirdēju aizkaitināto konduktores balsi, un kaut kur tālāk atkal kāds klusām ķiķināja.
“Vēl labāk!”, nodomāju pie sevis. Tikko noturējos, lai neatvērtu acis, un nepaskatītos, kādu biļeti uzrāda braucējs, un kāda ir vajadzīga konduktorei.
“Nu kā tad tā? Es taču arī iekāpu vilcienā, pirms tam pie kases nopērkot parastāko papīra strēmeli, kuru sauc par biļeti, bet nu izrādās, ka ar tādām nedrīkst braukt? Ka tikai Viņa nesadomā pārbaudīt visu braucēju biļetes vēl reizi! Es taču no kauna nomiršu, ja izrādīsies, ka arī man ir kaut kāda tur aizvēsturiska papīra biļetīte,” satraukti pie sevis domāju. “Un vai iekāpjot vilcienā, katram sēdeklim bija tie polsterējumi rokām? Taču apsēdos parastos koka krēslos, ja nemaldos…”, atkal prātoju klusībā, baidoties atvērt acis. Kā strauss turēju galvu smiltīs, neko neredzot cenšoties izsprukt no nepatikšanām. “Un vēl tie televizoriņi… Vai vispār esmu iekāpusi pareizajā vilcienā? Vai paskatījos uz perona tablo, kurp brauc šis vilciens? Vai arī esmu sajukusi prātā, un nesaprotu, kas šeit notiek?”
Brītiņu valdīja klusums, kad izdzirdēju vadītāju nošļupstam pieturas nosaukumu. Sajutu, ka kāds mani viegli papurina, un jau pārstāju elpot, iztēlojoties, ka konduktore nolēmusi arī man vēlreiz pārbaudīt biļeti. Kāds mani papurināja vēlreiz, šoreiz nedaudz uzstājīgāk, un izdzirdēju kādu kungu sakām:
-Bērniņ, man nu jākāpj laukā! Varbūt atbrīvosiet manu roku?
Momentāli atvēru acis, un pamanīju sirmu kungu labsirdīgi manī nolukojamies, un smaidām.
-Laikam biji stipri noguris, bērniņ? – kungs man smaidot pajautāja, liekot galvā platmali, un paberzējot savu kreiso plecu, uz kura, kā izrādās, visu ceļu biju gulējusi. Sirmais kungs pārliecās man pāri, un paņēma savu žaketi, kuru laikam bija pakarinājis pie loga, kad jau biju iesnaudusies.
-Atvainojiet! Bet kas par pieturu tagad būs? – pagalam apmulsusi nomurmināju. Izdzirdēju sirmo kungu nosaucam pieturu, un nopriecājos, ka braucu vismaz pareizajā virzienā, jo nākamajā pieturā man bija jākāpj laukā. Aiz muguras joprojām dzirdēju sporta komentētāja balsi, un pametusi skatu augšup, virs ieejas nemanīju nekādus televizoriņus. Pavēros sev pār plecu uz aizmugurē sēdošiem pasažieriem, un ieraudzīju jauniešu pulciņu, kuri klausījās radio, bet ejas pretējā pusē konduktore joprojām kādam jaunam vīrietim centās ieskaidrot, ka ar bankomāta karti vilcienā norēķināties nedrīkst.
“Ak mans Dievs!”, pie sevis vien nopūtos, vērojot sev apkārt sēdošos cilvēkus, un lēnām cēlos augšā, lai dotos uz izeju. “Laikam esmu pārstrādājusies! Man vajag svaigu gaisu, ūdeni un mieru! Un nekādas biļetes, bankomātu kartes, neko man nevajag!”, pie sevis nospriedu, kāpjot laukā no vagona. Uz perona aizsmēķēju cigareti, un joprojām apdullusi no vilcienā piedzīvotā, lēnā solī devos pie māšeles.
“Manai zemapziņai dauzīšanās periods iestājies!”, klusām noteicu, un pasmaidīju.

20.02.06
(26.02.2006)