Ko vēlas sieviete?

Nemaz jau tik daudz arī nevēlas, bet šāds moments ikdienā nekad neliks viņai aizdomāties, ka vajag kaut ko citu, kaut ko labāku!

Darbdienas rītā necelties līdz ar pirmo modinātāja zvanu mobilajā, bet izlēkt no gultas pēdēja brīdī, ģērbjoties izdzert Viņa padzisušo kafiju un izņemt no rokām siermaizi, labi zinot, ka Viņš jau laicīgi ir pagatavojis sev otru tasīti un savu siermaizi jau apēdis. Skrienot laukā pa dzīvokļa durvīm saņemt vieglu sitienu pa dibenu un atvadu vārdus: "Skrien nu, guļava!" Jau braucot trolejbusā nosūta Viņam sms: "Vakarā Tu man norausies! Bučas!"

Darba dienas vidū, sapulcē, klausoties šefa nebeidzamos prātojumus un pārmetumus darba lietās, saņemt sms ar kādu no tiem daudzajiem nerātnajiem vīriešu iecienītajiem tekstiem, kas liek tālāko sapulci izturēt jau ar smaidu.

Braucot mājās izkāpt pāris pieturas pirms mājām un lēnām aiziet līdz mājām kājām, lai izvēdinās darba dienas stress. Nedrīkst arī steigties pārāk, jo šovakar ir tas retais vakars, kad Viņam ir uznākusi iedvesma un man nebūs jāgatavo vakariņas, jo Viņam nav vēlo darbu šovakar. Ienāku dzīvoklī, dzirdot skaļo radio un Viņa svilpošanu virtuvē sānak smiekli.
Istabā uz galda konfektes un vīns. Izņemu glāzes, ieslēdzu tv un slaukot glāzes aizeju līdz virtuvei klusām paskatīties, vai Viņš vēl nav savainojies. Uz galda pamanu čupu ar saburzītiem folijas gabaliem, bet par cik kaut kāda liela zivs tomer ir ietīta un jau ielikta cepeškrāsnī, pie kuras Viņs notupies pēta, ko nozīmē tie daudzie cipari no 100 l īdz 200, kas patiesibā ir cepeškrāsns grādi, secinu, ka viss ir kārtībā! Cīņā ar zivi ir gūta uzvara!

Katrā rokā pa tukšai vīna glāzei, bet apķeru Viņu un klusi nosaku: "Ārprāts, kā es Tevi mīlu par šo!" un uzgriežu cepeškrāsnij pareizo temperatūru. 

Tagad es zinu, ka ja arī es saslimtu, par mani parūpētos. Ja es aizstrādāšos darbā, mani gaidīs mājās. Ja man būs nepieciešama atpūta no darba un ikdienas - mums tas izdosies abiem kopā! Un es darīšu visu, lai Viņš varētu justies tikpat labi!

Sēņu šlāgeris.

Es tagad zinu, kas ir 21 gadsimta pārsteigums galvaspilsētā! Nē, tās vairs nav jaunās modernās tehnoloģijas! Mani spētu pārsteigt tikai lidojošs mobilais, kurš pats pielido rokas stiepiena attālumā, kad pēc darba esi ērti atlaidies dīvanā pie tv ar tējas krūzi rokās, bet vienalga kādam nav miera un zvana... Pastiep roku, cik vien nav slinkums, un smuks aparātiņš pielido pie plaukstas un vēl ekstra - ekrānā mirgo krāsains indikators, kurš uzrāda zvanītāja noskaņojumu: zvana dusmīgs cilvēks, piekusis, kašķīgs vai jautrs. Visam sevi ir jāsagatavo laicīgi! Nē, tas viss jau sen nav nekas foršs, bet ikdienišķas piedevas komforta uzturēšanai.
Patiesībā vislielākais pārsteigums ir aizejot ciemos uzzināt, ka pagalmā tikko ir salasītas... sēnes!
Stāv cilvēks pie pilnā groziņa un nesaprot, ko tagad ar šo visu iesākt! Izmest, vai tomēr sacept? Smukas, mazas beciņas! Forši! Salasītas piecu metru rādiusā! Palabojiet, ja kļūdos.
Liku priekšā: ir jātaisa žuljens un nekādas laukā mešanas nebūs!
Pa vienkāršo: sēnes, panna, saldais krējums, sāls un kausētais siers! Viss! Nē, vēl vīns un daudz mūzikas!
Parasti esot pirmo reizi svešā mājā, svešā teritorijā, nekas nesanāk, bet šoreiz viss sanāca smuki, sēnes uzvedās pieklājīgi un garšoja lieliski!
Nācās gan iet uz veikalu pēc visām pārējām sastāvdaļām (ak, šie vīrieši!), jo izņemot sēnes nekas cits pagalmā nebija vairāk izaudzis!
Bet eleganti cilvēks iekārtojis dzīvi: sēž cilvēks istabā un dzird, kā pulkstenis nosit četri pēcpusdienā! "O! Laiks iet pagalmā sēnes novākt! Gandrīz aimirsu!"
Visburvīgākie mirkļi, kuri rodas spontāni un paši no sevis.

Halāts

Kārtējo reizi, ciemojoties pie mātes slimnīcā, no viņas nostāstiem par palātas un nodaļas biedriem ieķērās prātā jauna sieviete, toreiz viņai bija 28 gadi. Bārene. Neviena radinieka. Jauns cilvēks, bet organisms sabrucis, zaudējis cīņā ar slimību. Viņa gulēja vientuļas sava gultā palātas stūrī un ik pa laikam kaimiņienēm stāstīja, ka daktere atļautu viņai izbraukt pagalmā ratiņkrēslā, ja vien viņai būtu bijis silts halāts, kuru uzvilkt mugurā. Bet viņai tāda nebija. 

Neviens neko nekomentēja. Es arī klusēju.

Ar māti sarunāju, ka nākamā dienā pēc darba atkal aizbraukšu ciemos, palīdzēšu viņai aiziet uz staru terapiju, palīdzēšu nomazgāties, aizvedīšu dažas lietas un kādu našķi... Piebildu, ka atvedīšu meitenei halātu. 

Mājās paņēmu savu vismīkstāko halātu tīģerrakstā ar kapuci un ar jostu un iesaiņoju to atdošanai.

Māte to atdeva meitenei, kura par to priecājās kā mazs bērns... Nekad nekas tik elegants viņai neesot bijis. Es sajutos vēl sliktāk, to no mātes dzirdot. 

Vēl pēc divām dienām, ieejot palātā pie mātes, ievēroju, ka stūrī jaunās sievietes gulta stāv tukša. Plikas redeles.

Viņu bija pārveduši uz pirmo stāvu. Medmāsiņa bija apsolījusi sievieti tomēr izvest pagalmā parkā kaut uz īsu brīdi. Pēdējo reizi.

Pajautājot par pirmo stāvu, kas tur notiek, bet māte tikai atteica, ka tur ved nomirt...

Par skumjām, kosmosu un tirgu

No rīta nepabrokastojusi un nepamodusies skrienu uz trolejbusu un iekāpjot pasaku "paldies" krunkainajam labsirdīgas paskata vadītājam. Nopīkstinu e-talonu un palieku turpat stāvēt, jo man jāpamostās vēl. 

Nākamā pieturā iekāpj veca un kalsna tantiņa, un ejot garām skenerim nopīkstina savu maciņu. Redzu, ka iedegas sarkans lodziņš un nopīkst savādāk, kā reģistrējot braucienus. Tante nav atjaunojusi savu e-talonu. Viņa apsēžas turpat blakus un es ceru, ka neiekāps kontrolieri.

Pēc divām pieturām tante nedroši ceļas augšā un es pavirzos sāņus, lai viņai ir kur pieķerties arī manā pusē ejai. Viņa tikai atmet ar roku un it kā pie sevis klusām nosaka:

"Nekas, nekas... man vēl par agru... vēl jāpabrauc... šodien vēl pāris pagales jāsaskalda... dēls nodzēries... 55 gadi... nav vairs palīga... ziemeļu puse, jākurina... varbūt viņi (pamājot ar roku uz sociālā dienesta ēkas pusi) iedos malku... bet neticu... atvaino par traucēšanu... visu labu, bērns!" un izkāpa! Es tikai paguvu viņai uzsmaidīt un atteikt, ka nav par ko atvainoties, un saskumu, ka viņai nav vairs palīga un pašai malka jāskalda. Kaut VIŅI iedotu viņai malku! Kaut man tā nebūtu!

Ejot uz veikaliņu pamanu, ka ievas jau saziedējušas un kokiem tik lielas lapas saplaukušas. Tik skaisti! Un tik skumji, ka vientuļie nepamanīs šo skaistumu...

Pārdevēja čakli strādā, un es viņu ilgi neaizkavēju. 

Mājās, veroties pa virtuves logu uz vasarīgi ģērbtajiem garāmgājējiem pretējās ielas pusē, atceros vakardien lasīto paziņojumu, kur Marss-one aicina pieteikties brīvprātīgos lidojumam un atlikušās dzīves daļas pavadīšanai uz Marsa, jo lidojumam atpakaļ nepietikšot degvielas. 

Es vienmēr esmu gribējusi aizlidot no Zemes un neskaitāmas reizes ar fantastikas romānu varoņiem esmu izkāpusi uz svešām planētām, bet vai es spētu nodzīvot uz tukšas planētas bez sabiedrības un apzinoties, ka atpakaļ netikšu? Nē! Es ātri aizietu postā, un realitātes šova vērotāji uz Zemes vērotu, kā es sajūku prātā un aizeju bojā. Skumji, ka apzinos iespēju un to noraidu. 

Uzvelku vasaras baltos džinsus un dodos uz Centrāltirgu pēc dārzeņiem, zaļumiem un puķu kastes.

Tirgū smaržo pēc zaļumiem, narcisēm un spāņu zemenēm. Ienāk prātā doma nopirkt mājas vāzei narcišu pušķi, bet kamēr pērku zaļumus un redīsus, puķes jau izgaisušas no prāta.

Nopērku puķu kasti un dodos uz māju pusi. Ejot atpakaļ cauri tirgum ievēroju ļoti daudz iereibušas tirgus strādnieces, kuras skaļi smejas par saviem jokiem, smēķē turpat pie saviem dārzeņiem un birdina pelnus virsū apmeklētājiem, man arī uzlido uz jakas maza oglīte, bet pagūstu to noraust. Tirgus darba specifika laikam, secinu.

Ejot cauri Vērmanes parkam sasmaidāmies ar garām ejošu vīrieti saulesbrillēs un tūlīt izdzirdu Busuļa dziesmas akordus un dodos uz parka estrādi. Koncerts beidzas, tiklīdz apsēžos, jo uz skatuves kāpj svinību vaininieki žurnāla "Ir" darbinieki. Eju prom, jo žurnāls jau labs, bet  mūziku paklausīties būtu bijis vēl labāk.

Mājās secinu, ka puķu kaste der lieliski pa garumam, bet kā to tagad pielikt, lai viss ziedošais skaistums nenonāk lejā uz ielas!?

Izrādās, palodze ir ar 45 grādu slīpumu uz leju, un sirsnīgi pasveicinu to izgudrotāju, kurš to izdomāja!

Tagad pētu leņķu un skrūvju krājumus un cenšos saprast, kā to plastmasas kasti pie mūra un bleķa pielipināt... Tallinas iela varēs ar mani lepoties! Varbūt...

Vērojums sabiedriskajā transportā 9. maijā

Pārmaiņu pēc nolēmu braukt ar autobusu. Ilgāk, kā ar trolejbusu un ceļš garāks, bet laukā pilināja, lietussarga nav, gaidīt negribās...Nopīkstināju. Apsēdos. Nākamā pieturā iekāpusī tante apsēdās blakus, nenopīkstināja.Kāds jauneklis iekāpj un paliek stāvēt pie durvīm. Diezgan paskaļi runā pa telefonu. Tikko no randiņa, ar meiteni runā. Sāku jaunekli vērot. Dīvains frīks. Atspiedies ar elkoni pret autobusa durvīm, poza kā uzvarētājam. Mugurā uzvalks, ļoti paplucis un saburzīts. Bikses velkas pa zemi un ir ne vien 3 izmērus par garu, bet arī par platu. Kurpes apkopi nav redzējušas jau ļoti sen, purngali uzskrullējušies uz augšu. Žakete no tā paša komplekta. Bet toties uzvedība kā karalim!Beidzot saprotu sastrēguma iemeslu: krustojumā saskrējušies auto ar motociklu. Tālāk sastrēgumu nav.Iekāpj tantes ar ziedu klēpi un uzvirmo vecu dāmu smaržas. Uzreiz atcerējos savu omi viņas svētku lillā kremplīna kleitā un dzintara krellēm ap kaklu. Nebiju šo smaržu jutusi ļoti sen, padsmit gadus. Dīvaini, ka veco dāmu smaržas pārmāc narcišu smaržu, kas parasti smaržo diezgan izteikti.Autobuss tuvojas Uzvaras piemineklim, un pamanu ļoti lielus ļaužu pūļus. Garām braucot izbrīnīti vēroju lielo skaitu sasslieto tirgotāju būdiņas, estrādi un lielo daudzumu dzelteno narčišu tirgotājus.Policisti kuplos bariņos modri vēro publiku.Ielas pretējā pusē pamanu tik pat lielus ļaužu pūļus vēl tikai dodamies uz Uzvaras pieminekli uz svinībām. Arī otrā ielas pusē dzelteno narcišu pārdevēju skaits ir fenomenāls, bet zināmā mēra izskatās koši - cilvēki steidzas uz laukumu, rokās lieli narcišu pušķi, visapkārt puķu pārdevējām pilni spaiņi ar šo pašu dzelteno brīnumu. Tulpju ir ļoti maz. Laikam Holandē tās jau noziedējušas.Pārgāja vēlme nopirkt uz mājām vāzei kādu narcisi Vidzemes tirgū. Citu dienu nopirkšu!Uz tilta pamanu pa kādam auto izgreznotu ar izkārtu Krievijas karogu. Stulbi!Pēkšņi blakus pa labi izdzirdu tādu kā šķidrumu kādam lejamies laukā. Pat nepagriežot galvu un nepaskatoties turp saprotu, ka kādam svētki ir izdevušies, un pārpildītais autobuss piepildās ar šņabja skābeno smaku. Sajūtu asaras sariešamies acīs un kaklā kāpjam kamolu, un abas ar blakus sēdošo tanti ceļamies kājās un pieturā izmetamies laukā. Gluži kā vēl kādi divdesmit citi braucēji. Es nolemju mājup tālāk doties kājām, ir tik silts, un tas nekas, ka soma ar datoru un dokumentiem ir tik smaga.Autobuss aizbrauc jau stipri pustukšs. Brīnos par palicēju stipro dūšu!Tieši šādas man arī ir asociācijas ar šodien daļā sabiedrības svinamajiem svētkiem! Ar lētu alkoholu, vecām smaržām, narcisēm, neļķēm un tulpēm. 

Izklaides lielveikalā.

Jā, es zinu! Es esmu ļoti dīvaina, jocīga un ku-kū!

Bet dažreiz, pavisam reti, es šādi izklaidējos...

Eju pa lielveikalu, groziņš uz rokas uzmaukts,visa kā tik daudz un viss tik dārgs, ka gribās iet prom, jo man jau tikai Džudim barību vajadzēja...

Un tad ieskaties vērīgāk veikala apmeklētāju darbībās: tante piekrāvusi ratiņus ar savu mēteli, lietussargu, somu, pirkumiem jau vairs vietas īsti pat nav palicis iepirkumu ratiņos... Viņa stāv pie tēju plaukta un uzmanīgi pēta tējas sastāvu - nez kas tur varētu būt atšķirīgs, ja nu vien iesaiņošanas valsts!? Paņēmu no pretējā plaukta šķīstošās kafijas burciņu un sauso pienu un ieliku tantei ratiņos. Atviegloju izvēli. Es jau tagad zinu, ka tante brīnīsies pie kases, kurā brīdī to ielikusi!

Džeks pie gaļas stenda ilgi pēta karbonādes un desas, jautā pārdevējai par sašķēlēšanas iespējām... garāmejot ielieku kaķa barību un paketes viņa ratiņos, es jau sev arī citu komplektiņu varu paņemt. Nav taču grūti!

Vīrietis cīnās ar diviem puikām pie spēļu plauktiem par kārbu novietošanu atpakaļ plauktos, kas padotos diezgan labi, ja bērns būtu viens, nevis divi, jo kamēr vienu robotu viņš stumj atpakaļ, otrs jau auto izvilcis. Sportisks cilvēks. Blakus konfekšu nodaļā paņēmu konfekšu vislielāko kārbu un uz stūra sakrauto kārbu ar Bārbijas tipa lelli - cilvēks jau pieradis pie pārpratumiem, tiks galā.

Pensionāriem groziņa saturs ir rūpīgi sakomplektēts, vienīgie veikala apmeklētāji, kuriem mana palīdzība nav vajadzīga!

Paņēmu konservus kaķim un devos uz kasi.

Pie blakus kases "krāmējas" ārā dēlu tēvs. Uzmetis skatu "bārbijai', paskatījās uz puikām, kuri rakājās pa blakus kasei novietoto Coca-cola grozu, nolika lelli uz slīdošās lentes. Konfektes neraisīja viņa izbrīnu. 

Viņš to lelli nopirka! Konfektes arī.

Samaksāju par konserviem un ejot mājās man vandījās pa galvu doma, ko padomās par tēvu puikas, jo viņu roboti un auto tika likti atpakaļ plauktos, bet lelli taču nopirka!

Kad man vairs nebūs 17...

Ievērojot visas tradīcijas, savu 17 dzimšanas dienu svinēju ģimenes un draugu lokā.
Atbrauca Valmieras draudzenīte Andriņa ar savu draudzeni Aivu, pārradās brāļi un apsveikt ieradās arī pāris brāļu draugi no Pēterniekiem, vecāki un māsas gan jau bija mājās. Arī es jau visu dienu šiverēju, brāļa Edgara jaunajai draudzenei Diānai piepalīdzot.
Aiz loga auksta ziema, bet mēs šmorējam vistiņu, vāram kartupeļus, griežam rosolu un vinegretu, cepam pīrāgus.
3 kilometru garais ceļš līdz mūsu mājām apledojis un apaļš kā ola, paiet nevar, bet valmierietes godam atnākušas no vilcienu stacijas, tikai pāris reizes nokritušas esot. Abas valmierietes momentā savaldzināja brāļu visjaunāko draugu ar iesauku "Guculītis", kura īsto vārdu tā arī nekad neesmu uzzinājusi, un uz ballīti ieradās "zapiņā" Vecajā labajā sarkanajā zapiņā.
Vakara gaitā brāļi ar draugiem devās savās, viņiem interesantākajās gaitās, piemēram, "ķimerēties" gar močiem, un ar mums, meitenēm, palika vien smaidīgais un asprātīgais "Guculītis". Jāsaka - vakara varonis! Bet kā gan savādāk: 21 gadu vecs, ar zaporožecu, strādā arī kaut kur, un tik bērnišķīgi asprātīgs visu laiku
Uz jaunekļa aicinājumu doties vizināties ar "zapiņu" piekritām momentā. Nu kāda runa! Mazā māsa arī saposās, ko atļāvām, jo automobilī patiesībā esot nenormāli daudz vietas, tikai no ārpuses tāds mazs izskatoties. Tā nu mēs, piecas jaunkundzes, salīdām "ietilpīgajā" automobilī un devāmies vizināties... apmēram metrus 300!
Jau pirmajā asākajā pagriezienā džeks "neierakstījās" pagriezienā un uz sāna ieslīdējām grāvī.
Laukā netikām, un atradāmies diezgan neērtā stāvoklī - sakrituši vienā čupā viens otram virsū. Pēc pāris minūtēm izdzirdējām motociklu rūkoņu, jo nojaušot ko nelāgu brālis Ainārs ar draugiem Brani un Džoni devās mūs meklēt. Nekur tālu jau nebija jāmeklē, tepat grāvī jau bijām
Visu nakti klaudzēja āmuri, kad puiši buktēja "zapiņa" sānus, mēģinot tos iztaisnot. "Guculītis" savam lielajam brālim taisnojās, ka vairs nekad viņa "zapiņu" neņemšot bez atļaujas, vismaz līdz pilnagdībai jau nu noteikti. Mazam varonim toreiz bija vien 16 gadu, kā izrādījās jauks puisis
Būs kādreiz pie izdevības jāpainteresējas pie brāļiem, kā mazajam negantniekam dzīvē klājas
Bet jaunā, tēta uzdāvinātā ziemas jakas man jau pirmajā vakarā bija saplēsta. Sašuvu jau, bet piedzīvojuma atmiņas ta palika!