
Nebūt ne skeptiski šoreiz aizdomājos par baznīcas sen sen atpakaļ ieviesto "paražu" regulāri apmeklēt šo iestādi un sūdzēt grēkus... Droši vien kādu dienu atradīšu formulējumu vai skaidrojumu šim rituālam, bet patreiz man šis pasākums nudien asociējas ar vizīti pie psihologa, kā arī ar tādu kā kontroles pārņemšanu pār apmeklētāju. Tomēr taču labāk izkratīt sirdi "kādam", kurš gatavs Tevi uzklausīt un iedziļināties Tavās problēmās, pastāstīt par smagumu, kas nospiež sirsniņu, un pretī saņemt gan padomu, gan arī grēku atlaišanu. Kā jau uz savas ādas pārbaudīts, tad pēc tādas kārtīgas "izrunāšanās" top vieglāk!
Vērojot kādu filmu TV ekrānā, kurā zēns par saviem iedomātiem "sliktiem darbiem" sūdzas svētajam tēvam (pašai gan nav bijusi izdevība tikt uz grēksūdzi, laikam audzināšana pie vainas!), nudien radās asociācijas ar mūsdienu vizīti pie ģimenes psihologa, bez kura padomiem un konsultācijām daudzi pieauguši un ne tik pieauguši ļaudis nemaz neuzdrošinās pat visvienkāršāko lēmumu pieņemt.
Nemaz nav slikta niša atrasta, paceļ cilvēkam pašapziņu, nomierina prātu, un pa lielam auditorija nepārklājas ne psihologam, ne svētajam tēvam. Un domāju, ka arī apmeklējumi nekritīsies nevienam no šiem amata darītājiem.
Atliek vien novēlēt veiksmi!